Bieži jau vairs tā negadās, taču vismaz reizi mēnesī ar draudzenēm sazvanāmies un tāpat vien pajautājam to pašu vienkāršo jautājumu – ko labu dari? Man vismaz pirmā doma par atbildēm ir – esmu pie jūras un sauļojos; esmu aizbraukusi ceļojumā; kopā ar ģimeni izklaidējos. Mazdrusciņ ir tā un tomēr ne tā – tāda dīka laiskošanās vismaz šodien nevienai nav prātā.
 

Anna stāsta, ka reiz nu saņēmusi dūšu un ķērusies klāt rabarberiem. Esot jau arī pēdējais laiks – kā zināms, tie lietojami vien līdz Jāņiem un ar katru dienu vitamīni iet mazumā un kāti arī paliek tādi sausi. Rabarberu ķīseli vai debesmannu vairs gan neviens mājās neiekārojot, laikam jau gaidot uz drīzo zemeņu ražu. Bet ziemā svaigi rabarberi atkal būšot cieņā. Pagājušā vasarā noslinkojusi un neko neesot sagatavojusi, un ziemā bijis jākož pirkstos.

Uzmanīgi klausos, kā un ko viņa ar šiem rabarberiem darīs, lai gan patiesībā lieta vienkārša: rabarberi jāsagriež un tad ar koka karoti tīrā jo tīrā burciņā jāsaspaida tā, līdz virspusē parādās suliņa. Tad tik jāaizvāko un jānoliek vēsumā. Ziemā aromāts un garša patiesi lieliska. Viens jaunums ir gan – rabarberu sukādes. Dzirdējusi par tām biju, garšojusi nē. Varbūt tiešām jāpamēģina? Vajadzīgs stiprs cukursīrups, kur rabarberu gabaliņus apvārīt, un tad cepeškrāsnī jāapkaltē. Pasaku paldies par padomu un uzklausu, ko saka Vita.

„Ar vīru strīdos!” viņa man dusmīgi atcērt un gatava tūlīt atslēgt telefonu. Tomēr pamanos iespraust pa teikumam un Vita gatava atklāt, kas tad tā ir par ģimenes problēmu: „Tu iedomājies – viņš man vakar paziņo, ka pēc nedēļas okupē televizoru! Nu nesapratu, kas par lietu, līdz Tas (domāts vīrs) man kā muļķei gandrīz uzkliedz: „Pasaules čempionāts futbolā sāksies! Katru dienu vismaz divas, trīs spēles, un tā veselu mēnesi!” Nē, tu iedomājies, kaut kāds futbols kaut kādā Dienvidāfrikā! Un veselu mēnesi! Labi, esmu muļķe, bet nesaprotu, kāpēc tik daudz vīriešiem tik ilgu laiku jāskraida pa lielu laukumu un jātrenkā viena bumba, lai pēc tam, kad tā bumba nez kādā veidā tikusi vārtos, spiegtu, kliegtu un lēkātu kā mazi bērni! Tā viņš notupēs vasaru pie televizora, bet ko lai daru es?!!” Nevaru draudzeni nomierināt, jo viņa nu ļoti, ļoti uzvilkta. Mans pašas vīrs arī man jau sen licis saprast, ka futbola čempionāti nu reiz ir lieta, kur sievietēm nejaukties. Vakar runājis ar dēlu – visa Amsterdama, piemēram, esot izgreznota vairāk kā uz jel kādiem citiem svētkiem. Nu jā, holandieši un futbols laikam gan tiešām nav šķiramas lietas.

Šķiramas lietas nav arī Liene un viņas svētdienas grāmatas. Zinu, ka svētdienas patiešām ir viņas lasāmdienas. Lienē klausos labprāt, un pat pierakstu, lai pēc viņas padomiem atrastu arī sev piemērotu grāmatu.
 

Tikko esot izlasīts Mariņinas jaunais darbs „Skats no mūžības. Labie nodomi”. Visi jau zinot, ka viņai patīk labi detektīvromāni, bet šī grāmata (sērijas pirmā daļa) esot ļoti savdabīga. Pagaidām no noziegumiem un to atklāšanas ne vēsts, toties kāda psiholoģija un intriga! Par it kā vienkāršiem un pavisam parastiem cilvēkiem. Toties tūdaļ sākšot grāmatu par kādu īpašu cilvēku: Tenesiju Viljamsu (viens no pasaules izcilākajiem dramaturgiem). Viņa „Atmiņas” atklājot visu šī amerikāņu literatūras meistara dzīvi, arī seksuālo orientāciju, mīlestības un seksuālos kontaktus, aizraušanos ar narkotikām un alkoholu, ārstēšanos psihiatriskajā slimnīcā un tā tālāk.

Jā, ir ko padomāt – it kā tik daudz negāciju, pārdzīvojumu, skaidrā saprāta krīzes, bet radītie darbi iestudēti teju katrā valstī, kur vien vispār ir teātris, un skatītāju miljoni par tiem sajūsminājušies (atcerēsimies kaut vai ”Ilgu tramvaju” tepat Latvijā – Nacionālajā teātrī). Tāds mazs pārdomu brīdis: ne reti vājprāts ar izcilu prātu iet roku rokā. Varbūt tad vērts „likt aiz auss” vecveco un līdz apnikuma zināmo padomu – priecājies un izbaudi tieši to brīdi, kas tev, pie vesela gara un miesas, dots šeit un tagad. Šajā jūnijā un šajā svētdienā. Šajā puķu pļavā.