Ceļiniek, pasaki latvijai, ka mēs savas dzīvības atdevām tēvzemei!
Plkst. 12.00 atceres pasākums Viļakas kultūras namā.
Pēc pasākuma kopīga došanās uz Stompaku kauju vietu, kur notiks dievkalpojums par Stompaaku kaujās kritušajiem.
1944. gada rudenī, kad Latvijas austrumu daļu bija reokupējusi Sarkanā armija, mežos glābiņu meklēja tie vīri, kuri nevēlējās karot sarkano pusē. Daudzi no viņiem bija izvairījušies arī no karošanas vācu armijā. Tā Vilhelms Keišs no Abrenes apriņķa Baltinavas pagasta Surikavas 1943. gadā, sākoties vācu mobilizācijai, skaidri pateica savam vecākajam dēlam Jānim: «Tu nekarosi ne par vāciešiem, ne krieviem, bet tikai par Latvijas brīvību.» Izvairījies no mobilizācijas vācu armijā, Jānis Keišs neaizgāja arī krievu Sarkanajā armijā, bet 1944. gada rudenī devās mežā, kur sāka organizēties latviešu nacionālie partizāni.
1945. gada janvāra sākumā LNPA partizāni pēc P. Supes pavēles sāka pulcēties Stompaku purvos starp Balviem un Viļaku, kur uz vairākām purva saliņām izveidoja nometni, ko bez pārspīlējuma var uzskatīt par lielāko partizānu nometni visā Baltijas reģionā. Tās oficiālais partizānu nosaukums bija «Saliņu mītnes», bet tautā tā tika dēvēta arī par «Jauno Berlīni». Nometnē bija uzbūvētas 24 zemnīcas (paredzētas 20—30 cilvēkiem), divi staļļi 30 zirgiem, pārtikas noliktava, maizes ceptuve un baznīca. Nometnē darbojās arī īpaši izveidota partizānu tiesa, kas sodīja gūstā saņemtos padomju aktīvistus. Baznīcā katru dienu dievkalpojumus noturēja LNPA prezidija priekšsēdētājs, Šķilbēnu pagasta Rekovas katoļu draudzes prāvests Ludvigs Štagars («Pabērzs»). Kopumā nometnē uzturējās ap 350 cilvēki, kuru vidū bija arī ap 30 sievietes. Nocietinājumus dziļā sniega dēļ neveidoja, bet paredzēto pozīciju vietās izvietoja baļķus.
1945. gada februāra beigās čeka bija noskaidrojusi aptuvenu partizānu nometnes atrašanās vietu, bet neticēja gūstekņu sniegtajām ziņām par partizānu skaitu, uzskatot, ka nometnē nevar atrasties vairāk par 30—40 cilvēkiem. Savukārt partizāni no sagūstīta «Smerš» leitnanta uzzināja, ka čeka zina viņu nometnes atrašanās vietu.
Partizānu vadība, būdama pārliecināta par savu spēku, pēkšņu uzbrukumu negaidīja, jo viņu izlūkošana nebija manījusi jaunu ienaidnieka karaspēka vienību ierašanos Abrenes apriņķī. Iespēju, ka čeka uzbruks tikai ar apriņķī esošajiem spēkiem, partizānu vadība neņēma vērā.
Tā nometnei, kurā atradās ap 350 partizāni, uzbruka NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāts) karaspēka 143. strēlnieku pulks 483 vīru sastāvā. Kauja ilga no 2. marta plkst. 7.30 līdz 19.30, kad kaujas troksnis līdz 3. marta rītam pieklusa. Abu pušu pozīcijas nometnes Priekšsalā atradās tikai 70 — 80 metru attālumā, un ilgākas vai īsākas apšaudes turpinājās ik pēc brīža. Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 nacionālie partizāni, bet pretinieks zaudēja 46 cilvēkus.
Stompaku kauju var vērtēt kā lielāko un sīvāko kauju Latvijas partizānu kara vēsturē. 2011. gada 11. augustā Balvu—Viļakas šosejas malā tika atklāts piemineklis Stompaku kaujā kritušajiem 28 nacionālajiem partizāniem. Tajā ir iekalti visu kritušo vārdi un dziesmas rindas:
«Mums bija jāmirst, lai dzīvotu simti.
Nebija lemts toreiz Latvijai zelt.
Un pēc kariem, kas palikāt dzīvi,
Būs no jauna jums Latviju celt!»
https://www.sargs.lv/
Aizvērt