Ērika Timšāne Ideja doties uz Šipotas ūdenskritumu Ukrainā, Aizkarpatu teritorijā, tapa, informāciju par tur ik gadu notiekošo hipiju nometni atrodot internetā. Turpat Laima iepazinusies arī ar Ati, un abi kopā jūlija sākumā, paņemot līdzi vien nepieciešamākās mantas – guļammaisu, drēbes un pārtiku, ar stopiem devušies pretī piedzīvojumiem.

Vīri ar nažiem

Jaunos piedzīvojumu meklētājus gandrīz vai apzaga vēl pirms abi bija paspējuši izbraukt no Rīgas. Ar 10. tramvaju braucot līdz galapunktam, lai lielo stopošanu sāktu ārpus galvaspilsētas centra, apkrāvušies ar smagajām mantām un savā starpā jautri tērzējot, jaunieši tikai pēdējā brīdī pamanīja sev pievērstu romu tautības vīrieša uzmanību, kurš ne vien cītīgi uzraudzīja ceļotājus, bet savu ietekmi centās vairot no kabatas izvelkot nazi. Nelīdzēja arī izkāpšana vienu pieturu pirms tramvaja galapunkta, jo aizstaigājot līdz tam kājām, čigāns jau stāvēja tur pretī un gaidīja. Kad pieturā viņam klāt pienācis biedrs, jaunieši mukuši projām, slēpjoties aiz mašīnām, cilvēkiem un kokiem. „Njā, ceļojuma sākums nemaz tik labs un skaists, kā vēlētos, neizrādījās, nebija nekur tālu jāaizbrauc, lai sastaptos ar pirmajām grūtībām,” tobrīd nodomājusi Laima, vienlaikus sevi mierinot, ka šis notikums bijis gluži kā pārbaudījums, vai savā starpā salīdzinoši svešie ceļabiedri spēs sadarboties un turēties kopā arī kritiskās situācijās. Tāpat mierinājusi cerība – cerams, tas ir sliktākais, kas šajā ceļojumā atgadīsies! Stopot Laima un Atis sākuši netālu no Ķekavas. Pirmajā kravas automašīnā, kas apstājusies atsaucoties jauniešu aicinājumam, abus ceļabiedrus, vienā rokā plātoties ar nazi, uzrunāja šoferim blakus sēdošs vecāka gada gājuma vīrietis. Atkal nazis! Laima nodrebinājusies, pāri pāršalcis karstuma vilnis un vienīgā doma, kas pārņēma un nelaida vaļā bija – kas notiek? Kāpēc atkal nazis? Tikai tad, kad vīrietim uz ceļiem pamanījusi maizes riku un desu, sapratusi, ka tālbraucējs tobrīd vienkārši pusdienojis, un lielajā atvieglojumā, ka varbūt nemaz tik slikti, kā rādījies, nav, Laimai par savu pārlieku lielo aizdomīgumu un bailēm gribējās smieties.

Ko ar tālbraucējiem dara vientulība

Otrs šoferis, ko izdevās nostopot, bija foršs un draudzīgs bulgāru tautības tālbraucējs, kas abus solījis aizvest līdz Ļubļinai. To, ka ne vienmēr notiek tieši tā, kā plānots un iecerēts, jaunieši izbaudīja pavisam drīz, kad braucot pa šauru ceļu un bremzējot, automašīnā ietriecās aiz tā braucošais spēkrats. Ļoti ilgi nācies gaidīt, līdz notikuma vietā ierodas policija un sastāda administratīvo protokolu. Kad tas tika nokārtots, bulgārs atvainodamies, ka negadījums abiem ceļotājiem licis neparedzēti aizkavēties, abus aizvedis līdz Ļubļinai, to sasniedzot ap diviem naktī. „Mums bija savi guļammaisi un siltas drēbes, uzsākot ceļu mēs rēķinājāmies, ka naktis naudas taupīšanas nolūkos būs jāpavada zem klajas debess. „Kā gan es jūs varu palaist vienus pašus tagad naktī,” sacīja tālbraucējs, aicinot mūs pārnakšņot automašīnā, kā arī atvēlot labākās vietas, bet pašam guļot autovadītāja sēdeklī. Bija nedroši, ka nepazīstams cilvēks piedāvā palikt pa nakti viņa automašīnā, taču mēs piekritām, un es vēl tagad nespēju izskaidrot, ar ko bulgārs iekaroja manu uzticēšanos, taču es iemigu dziļā miegā tiklīdz apgūlos,” atceras Laima. Arī no rīta laipnais šoferis abus nav gribējis uzreiz laist projām, bet piedāvājis ieturēt kopīgas brokastis. „Tagad es domāju – viņam bijis garlaicīgi un vientuļi augas dienas pavadot vienatnē un visu laiku esot ceļā. Mums bija telts un guļammaisi, mēs varētu pārlaist nakti kaut kur pļavā vai ceļa malā, taču nespējām atteikt bulgāra laipnībai,” saka meitene.

Ādas vāciņos ievākotā „nederīgā” pase

Lai nokļūtu Ukrainā, bija jāšķērso robeža, kurai pāri tikt var vienīgi automašīnās, tādēļ Laima un Atis sarunāja ar pāris „haltūristiem”, kuri regulāri ar kravas auto uz Poliju ved automašīnu riepas, ka viņi abus pārvedīs pāri robežai. Laima atceras – „Piestājam pie Ukrainas robežas, un es robežsargam pasniedzu savu ādas vāciņos glīti ievākoto pasi. Robežsargs pēta te pases fotogrāfiju, te mani, aiziet projām, un atgriežas ar vēl vienu kolēģi. Viens no tiem, turot sev priekšā manu bildi, saka: „Turi galvu taisni!”. Manī aug spriedze – ko lai daru, kas notiks, ja mani nelaidīs pāri robežai? Vienlaikus nevaru nedomāt par to, ka pases fotogrāfijā izskatos pavisam citādi. Man jautā, uz kurieni braukšu, kur dzīvošu, kāpēc. Man uzdod vienus un tos pašus jautājumus un vairākkārt nelaipni pārjautā. Man latviski liek teikt, kurā datumā esmu dzimusi. Runāju latviski, cik vien skaidri un izteikti spēju, bet satraukums nepamet, dzirdu pati savu balsi brīžiem ietrīcamies. Tā kā „haltūristiem” automašīnas piekrautas pilnas ar riepām un tajās brīva vieta ir tikai vienam cilvēkam, mēs ar Ati uz laiku pašķīrāmies, iekāpjot katrs savā mašīnā. Es nespēju nedomāt, ka viņš jau sen ir ticis pāri robežai, un ka man noteikti jātiek turpat. Man prasa uzrādīt Latvijas dokumentus. Mana studenta apliecība izraisa jautājumu „Kas tas tāds?” un arī par pasniegto dzīvesvietas deklarāciju, ko par laimi vienmēr nēsāju līdzi pasē, robežsargam rodas tāds pats jautājums.

Tikai tad, kad es sāku skaidrot, ka tas ir dokuments, kurā norādīta adrese, kurā esmu pierakstīta Latvijā, ar atvieglojumu pamanu, kā lēnām paceļas robežsarga roka un manā pasē iespiež vajadzīgo zīmogu, lai varu doties tālāk. „Tūrisms ir laba lieta” ir vienīgais, ko viņš, man promejot, nosaka, bet automašīnas šoferis – „haltūrists” labsirdīgi nosmej: „Var redzēt, Laimiņ, ka neesi agrāk bijusi Ukrainā, kur ievākotas pases neuzskata par derīgām.”” Nelaipni un skarbi Ukrainā ir ne vien robežsargi, bet arī vairums pilsētnieku, uz uzdotajiem jautājumiem atbildes ir skarbas, nereti rupjas. Mašīnas ir sliktā stāvoklī, ceļi tāpat, kaut arī daba ir pasakaini skaista. Vairākas automašīnas, kurās mūs uzņēma, bija visīstākās „grabažas”, kurās šoferi paši savām rokām, kā vien mācējuši, iemontējuši radio un citas „ekstras”. Apkārtējo attieksme neiecietīga – kādā kravas automašīnā braucot pa ceļu, ko tobrīd remontēja, par pārvietošanos pārāk tuvu strādniekiem nācās sajust dusmīga vīrieša raidītu lāpstas belzienu gar mašīnas jau tā nodilušajiem sāniem.

Kalnu pļavas un kaili vīrieši ūdenskritumā Padomju Savienības laikos hipiju nometnes ik gadu notikušas Latvijā pie Gaujas, taču tad tās slēdza, un šobrīd ikgadēji pasākumi pie Šipotas ūdenskrituma ir kaut kas līdzīgs tradīciju turpinājumam. Laika gaitā vieta kļuvusi iecienīta arī ārpus hipiju loka un tagad te ik gadu jūlijā atpūšas arī panki, neformālie un ne pie vienas kustības nepiederoši cilvēki pārsvarā no slāvu zemēm. Agrākā „hipijiskā” noskaņa ir zudusi, atzīst nedaudzie hipiji – veterāni. Taču neviens netiek dzīts projām, pat trokšņainie panki nē, kas, ieradušies vairumā, pieskandina tik ļoti meklēto kalnu klusumu, dabas harmoniju un mieru. Pirmajās dienās Laima nedarīja neko – gulēja zālē, vērojot kalnus un ūdenskritumus, devās garās pastaigās, klīstot pa kalnu taciņām, kā arī iepazinās ar cilvēkiem, kas uz nometni brauc regulāri. Ar vienu no iepazītajiem sarunu biedriem, pārrunāta viņa pieredze, dodoties kalnos Krimā, kur viņš atradis divus cilvēkus, kas jau vairākus gadus dzīvojuši īpaši ierīkotās alās, norobežojoties no pārējās civilizācijas.

Pie šiem cilvēkiem jauniepazītais draugs arī pats nodzīvojis mēnesi, lai izjustu, kāda ir saplūšana ar dabu, klusumu un sevi. Arī Aizkarpatu teritorijā, iespējams, ir cilvēki, kas gadiem ilgi dzīvo kalnos prom no civilizācijas, un atsevišķiem nometnes dalībniekiem ir gadījies ar tādiem sastapties, aizklīstot īpaši tālu. Nometnes laikā īpaši biežas bijušas pastaigas līdz ūdenskritumam. „Tā vienu rītu stāvēju pie ūdenskrituma, tikko kā izmazgājusi matus, kad redzu pretī nākam trīs smaidīgus, izskatīgus puišus.

Sasveicinājāmies, nedaudz parunājāmies par Šipotas nometni, līdz viens no viņiem, smaidīdams un cieši acīs skatīdamies, manā priekšā sāka izģērbties. Nespēju vēl pat samulst, kad viņš paskrēja zem ūdenskrituma šaltīm, nostājoties gluži kā sengrieķu dieva pozā un izbaudot pāri līstošā ūdens svaigumu,” stāsta raksta varone. Vairums sabraukušo sev līdzi atved visdažādākos mūzikas instrumentus, tādēļ nometnē nepārtraukti skan mūzika, kāds kaut ko spēlē, visbiežāk „trance” – mūzikas stilu, kuram raksturīgi nepārtraukti ritmi, kurus ilgstoši klausoties cilvēks ieslīgst transā. Apkārtējos ar dažādiem trikiem, izmantojot uguni, izklaidē un priecē tie cilvēki, kam tā ir aizraušanās vai profesionāla nodarbošanās. Sabraukušie ēd līdzpaņemto pārtiku vai arī dodas lejā no kalna uz tuvējo ciematiņu, kur vietējā veikaliņā var nopirkt pārtikas produktus, vai pārēsties saldējumu vafelēs, kas rēķinot Latvijas naudas vienībās, maksā vien deviņus santīmus. Savukārt pie kādas ciemata iedzīvotājas, samaksājot 80 santīmus, iespējams paēst kārtīgas pusdienas – salātus, kartupeļus ar olu un maizi. Nometnes noslēguma pasākumā sabraukušie sakur milzīgu ugunskuru, kam skrien apkārt sadevušies rokās.

Tā kā svilinoši karstās liesmas krīt uz vienu pusi, to, vairoties no karstuma, jāapskrien īpaši ātrā solī, tā veidojot savdabīgu rituālu deju. Ar īpašu kulmināciju pēdējā kalnos pavadītajā naktī nometnes dalībniekus pārsteidza arī pati daba, sarīkojot grandiozu kalnu negaisu. Pašā kalnu virsotnē, kur teltīs nakšņoja sabraukušie, zibeņoja un pērkons dārdēja nepārtraukti, savukārt lietus bez mitas gāza aumaļām, liekot baidīties un izjust cilvēka niecīgumu dabas varenības priekšā. 

„Kalnu gaiss dziedē, Šipotas ūdens attīra, bet debess plašums liek sirdij gavilēt,” tā atceroties vasaru, saka Laima, bez šaubām, sapņojot par nākamā gada jūliju.

Ērika Tomšāne