Ir pavisam parasts, ikdienišķs februāra rīts pie Rīgas lidostas. Par laimi, laika apstākļu dēļ reisi nekavējas un pārāk īgnas sejas apkārt nemana.

Lidosta Rīga 

Es gaidu lidmašīnu no Diseldorfas - tā parasti ceļu mājās izvēlas Mārtiņš, dzīvojot, mācoties un strādājot Amsterdamā. Gaidot gribot negribot domas aizklīst pie pašas atmiņām par šo vismaz Eiropas tūristu citadeli. Jā, protams, vispirms jau kanāli – ūdensceļu iespaids palicis noteicošais. Vēl, bez īpašas iedziļināšanās, atceros lielu, lielu panorāmas ratu vienā no centrālajiem laukumiem, īpašas burvības pilnās Amsterdamas ielas vakaros un, kā par brīnumu, sauli, nevis lietu, kā Holandē kārtīgi pieklātos (vismaz pēc tūrisma ceļvežos teiktā). Tiesa, arī tās nakts stunda, kad visa grupa pacietīgi gaidīja kādu pārīti, kas, kā acīm redzami kļuva noprotams, tik ļoti bija aizrāvušies ar šās pilsētas labumiem, ka laika izjūta kaut kā pagaisa. Diemžēl, tikai viņiem, nevis pārējiem.

Kur tuvākais cofee shop?

Turpat lidostā ar Mārtiņu nedaudz aprunājamies, jo velk, velk jau tā sirds vēlreiz Amsterdamā pabūt... Mārtiņš strādā pat vairākos hoteļos: pavisam parastos, divzvaigžņu, kur apmetas pati demokrātiskākā tūristu daļa. Viņš pieradis pie sava administratora darba un, šķiet, nekas īpašs nevar pārsteigt. Tā esot tikai norma, ka pirmais viesu jautājums – tuvākais cofee shop, kur, kā jau gandrīz katram zināms, ērti var nopirkt zālīti, tieši ar marihuānas smeķi sākot Amsterdamas iepazīšanu. Otrais jautājums – tikpat labi zināmais sarkano lukturu rajons. Varbūt, varbūt treškārt kāds painteresēsies, piemēram, par pasaulslaveno van Goga muzeju. Bet tāda ir dzīve, tādas ir cilvēku intereses, tāda ir Amsterdama, un ne jau kādam moralizēt – tas ir labi un tas ir slikti. Viss tiek pieņemts un saprasts kā normāla parādība. 

Kafija ir jāizlūdzas

Par zālītes cenām taktiski paklusēju, bet pavaicāju, cik, piemēram, tādā divzvaigžņu hotelī izmaksātu naktsmītnes. Ja vēlos vienvietīgu numuriņu ar visām labierīcībām, tad, piemēram, otrdienā samaksātu 45 eiro par nakti. Piektdienā jau cita cena – 65 eiro. Šādi hoteļi tiešām ir tikai apmešanās vieta, jo nekā cita tur nav. Nu, kādu fantu vai kolu varot nopirkt, varbūt (bet tikai varbūt) no rīta palūgt kafiju un to arī dabūt, ja administratoram ir labs prāts. Bet Mārtiņš teic, ka diez ko daudz tādu rīta kafijas tīkotāju nemaz neesot, jo parastais viesu atgriešanās laiks hotelī – tā ap pieciem, sešiem no rīta un tad prātā vairāk citas domas, nevis lūgšanās pēc kafijas. 

Zālīte iedarbina trauksmi Vispār cilvēki esot pieticīgi un nekādas prasības neizvirzot, jo tāpat skaidrs, ka par tādu samaksu un „divzvaigžņu marku” neko pretī nedabūs. Visvairāk mēdzot būt itāļu, britu un spāņu tūristu. Visjautrāk laikam ar spāņiem, kam angļu valoda tāda kā neapgūta zeme. Tā nu katrs runājot – viesnīcas personāls angliski, temperamentīgie viesi tikai un vienīgi spāniski. Protams, darbinieku pienākums būt tolerantākiem un tomēr apgūt visnepieciešamākos spāņu vārdus, lai nesanāktu tikai plātīšanās ar rokām. Ja no viesiem kas noteikti tiek prasīts, tad – ugunsdrošība. Neiet runa par raķešu šaušanu vai ko tamlīdzīgu – arī ar smēķēšanu iekštelpās jāuzmanās. Mārtiņš atceras, ka nesen vienu nakti iedarbojusies trauksmes signalizācija.

Pazīstot tūristu ieradumus, pats gan trauksmi izslēdzis un gājis uz numuriņu raudzīt, kas notiek. Jā, zināmā lieta: iemītnieki jautri, jautri – smej vien, actiņas mirdz, bet istaba ar zālīti tā piepīpēta, ka neviena ugunsdrošības iekārta to nepieņem. Nu vismaz logs jātver, jo, ja atbrauktu ugunsdzēsēji, šis joks kā nepamatots izsaukums izmaksātu vismaz 850 eiro. Tādi, lūk, mazie Amsterdamas sīkumu stāstiņi, tepat Rīgas lidostā uzklausīti.