Kur spokojas zirgi un aug dižkadiķis

Vizuāli vispirms parasti atpazīstam Blomi pēc muižas, celtas deviņpadsmitajā gadsimtā. Tagad ēkā atrodams pagasta kultūras nams un pasta nodaļa. 

Zviedz zirgi un danco jumpravas

Muižas kungs, kā stāsta, esot bijis varen jautrs zellis, kam paticis ātri braukt ar zirgiem un mīlēt meičas. Runā, ka vēl tagad ēkā spokojoties. Vai tā ir? Blomes bibliotekāre Sarmīte, laipni pastāstot par Blomi, pati gan neko tādu nav redzējusi vai dzirdējusi, bet kādreizējais ēkas pārvaldnieks Celma kungs esot saklausījis muižas pagrabos tādus kā soļus, tādu kā braukšanu ar zirgiem. Muižas pagrabi tiešām esot dziļi un lieli; var jau būt, ka kāds spoku rumaks kādu reizi arī tagad tur aulekšo. Varbūt, ka tāpat taisnība tiem, kas sakās redzējuši muižas jumpravas naktī nākam šurp un dancojam... Lai nu kā ar zirgiem un dejošanu, bet vēsums un senu dienu noskaņojums, kas izjūtams, jau atverot durvis, ir pavisam īsti. Spriežot pēc tā, cik novembra viducī vēl brīnum labi izskatās asteres pie kultūras nama ieejas otrajā stāvā, te ienācējs tiešām var ilgstoši saglabāties svaigs.

Blomes ozoli

Vecais Riņģu ozols savu lapotni zaudējis - vairs redzama vien stumbra daļa, kas saudzīgi apklāta ar jumtiņu. Pirms pāris gadiem žurnālā „Vides Vēstis” teikts, ka vēl nesen Riņģu ozols bijis viens no desmit Latvijā dižākajiem, bet tagad tas uzskatāms par bojā gājušu. „Riņģu” mājas, pavisam netālu no ozola, vairāk kā gadsimtu senā vēsturē bijušas hernhūtiešu kustības – Brāļu draudžu saietu nams. Šajā reizē, esot „Ŗiņģos”, saimnieki netika manīti, taču ir lasītas ziņas, ka saietu nams atkal pulcē savas kustības piekritējus. Pasaku ozols droši kuplo ceļa malā. Savulaik, būvējot jauno ceļu uz Cēsīm, kolhoza „Uzvara” priekšsēdētājs neļāvis ozolu iznīcināt. Atstāja. Un atklājās, ka ozola pieci zari varētu simbolizēt piecu mazo kolhozu apvienošanos lielajā „Uzvarā”. Labā ideja pārņemta arī pēc kolhozu laikiem un nu Pasaku ozols kļuvis par Blomes simbolu.

Metāls un teātris

Ir dzirdēts, ka atjaunotā Blomes estrāde Jeberlejā ir viena no pašām akustiskākajām Vidzemē. Iespējams, arī tādēļ vēl pērnajā vasarā Blome, kā teikts laikrakstā „Ziemeļlatvija”, pārtapa par smagās mūzikas mīļotāju galvaspilsētu un uzstājās ievērojamas un dārgas grupas. Nejaušie garāmbraucēji šajās jūlija dienās ik pa laikam satika melni ģērbtus, ar neiztrūkstošajām ķēdēm apvītus fanus, kas it ņipri soļoja no Smiltenes uz Blomi. Vieta tiešām pateicīga – Jeberlejā līdzās estrādei ir laukums teltīm, peldēt gribētājiem – neliels ezeriņs (vai paliels dīķis – kā kuram labāk patīk dēvēt), volejbola laukums un, kas nav mazsvarīgi, smaržīgs un tīrs meža gaiss. Kādreiz vasarās te pulcējās arī jaunie teātra draugi no visas Latvijas, apgūstot skatuves gudrības ikgadējā nometnē „Circeņi”. Pašiem blomēniešiem paticis Jeberlejā kopīgi svinēt Jāņus.

Pat vēja slota diža

Blomē izveidota arī Zaļā taka, kas sākas pie Riņģu dižozola un beidzas Steģu gravā (ar maršrutu un apskatāmo objektu foto var iepazīties vietējā bibliotēkā). Ejot pa Zaļo taku, pa ceļam noteikti vērts apskatīt, piemēram, Kreiļu dižkadiķi vai Brandavas priedi ar dižo vēja slotu. Jā, Blomē ne vienreiz vien var dzirdēt pieminam vārdu dižs. Kāpēc gan nē, ja vēstures gaitā tā bijusi taisnība un Blome gluži kā tieši arī par sevi var dziedāt visiem tik labi zināmos vārdus – „mazs bij’ tēva novadiņis, bet diženi turējās”... Un, kas zina, varbūt arī dižkadiķis Blomes pusē patiesi „zied sidraba ziediņiem”... Atbrauksiet, paši redzēsiet.

Anita Grīniece