Tautas tērps ir nemainīga vērtība, kas savu aktualitāti nav zaudējusi arī mūsdienās, jo latvietim vienmēr ir bijis svarīgi apzināties savu identitāti un piederību noteiktām tradīcijām. Runājot ļoti vienkāršoti, tautas tērps ir latviešu zemnieku tērps, kas laikmetu griežos ir piedzīvojis dažādas transformācijas, turklāt ar neskaitāmā variācijām un pārslāņojumiem. Dziesmu svētki, starptautiskie folkloras festivāli, mākslas dekādes nav iedomājamas bez šī reprezentatīvā tērpa. Senie tērpi noder daiļamatniekiem un māksliniekiem par radošas ierosmes avotu. Ornamenta elementus izmanto ne vien tekstilnieki, bet arī rotkaļi, telpu noformētāji, grafiķi un dekoratori.

Zeķes ar pērlīšu izšuvumu 

Etnogrāfiskie tērpi ir sagrupējami deviņpadsmit novados, kas ir katrs ar savu raksturu un daudzveidīgi. Novadi, savukārt, tiek apvienoti piecos lielākajai sabiedrības daļai labi zināmos tautas tērpu kompleksos: Vidzeme, Zemgale, Latgale, Augšzeme, Kurzeme. Latviešu zemnieki apģērbus darināja mājas apstākļos no saimniecībā iegūtās vilnas, liniem, ādas. Pirka vienīgi sīkus tērpa piederumus un rotas. Svarīgs ir viss – krāsa, to salikumi, raksts, darināšanas tehnika, materiāls.

Dziesmu svētkos 

Visspilgtāk novadu īpatnības izpaudās sieviešu tērpu proporcijās, piegriezumā, krāsu un rakstu izvēlē, īpaši, brunču, zeķu un cimdu krāsu un rakstu izvēlē, izšuvumu tehnikā. Mazāk atšķirību bija galvassegās, virsdrēbēs un apavos. Tajos ātrāk parādījās pilsētas ietekme.

Etnogrāfiskie tērpi 

Tautas tērpus var iedalīt arheoloģiskajos un tradicionālajos. Arheoloģiskie tērpi pārsvarā atrasti izrakumos apbedījumu vietās, un tiem ir raksturīgi bagātīgi izgreznojumi ar bronzas rotaslietām, bet tradicionālais tautas tērps ir tas pats iepriekš minētais zemnieka ietērps, kurš savu evolūciju piedzīvojis līdz pat 19.gadu simteņa vidum gan kā ikdienas , gan kā svinību ietērps. Izskaidrojot diletantiskākā valodā – spilgtie, strīpainie brunči skaitās etnogrāfiskie dēļ ķīmiski iegūtajām krāsām, bet arheoloģiskajiem tērpiem raksturīgākas pelēcīgās un zemes krāsas, tomēr kopējie akcenti ir krāšņās villaines un rotas, kuru daudzveidība savā laikā ir bijusi neaprakstāma.