Skat kā – laiks atkal pagājis tik ātri, ka 2010. ir populārās grupas „Apvedceļš” jau desmitās jubilejas gads.

Kā parasti šādās reizēs, ir vēlēšanās nedaudz paskatīties aizvadītajos gados, apvaicāties, kā tad gājis. Jo Smiltenes „Apvedceļam”, par laimi (bet šī laime, saprotams, neatnāk tāpat vien) nav viendienītes mūžs: joprojām grupas pieminēšana vien daudzu sirdīm liek ietrīsēties patīkamā kņudoņā. Dziesmas (ne tikai tā – „kad lietū gājām lasīt zemenes...”), kura gluži kā „Skroderdienas” bezmaz zināma no galvas, vismaz daļai latviešu saistās ar sirsnību, mīļumu, vienkāršu eleganci.

Tātad – par „Apvedceļu”. Sarunā ar grupas mūziķi un menedžeru Armandu Leimani. Ir mums tāds pieradums – dzimšanas dienu gaidot, pašķirstīt ģimenes foto albūmus. Kas būtu „Apvedceļa” albuma pirmajā lappusē, kas muzikantiem būtu fonā (kāda telpa, Smiltenes skats, ģitāra, cepure? „Mums fonā noteikti būtu mašīna vai mikroautobuss, jo spēlējot ir apbraukāta Latvija, ir spēlēts Anglijas latviešiem (bijām uz Angliju aizbraukuši ar auto). Arī šogad – martā plānots koncertbrauciens uz Īriju un Angliju ar auto.” Kādreiz, kad grupa vēl tikai veidojās, tu teici, ka visa pamatā jau esot Krūms (Jānis Krūmiņš)... Lūdzu, paraksturo arī citus dalībniekus, varbūt no tādas nenopietnākas puses? Tā smalkāk izsakoties – kāds ir katra dzīves stils? „Pavisam īsi: Jānis joprojām raksta dziesmas un ir „Apvedceļš” izdoto albumu vienīgais autors, protams, arī balss.

Es – Armands, jau desmito gadu menedžēju grupas uzstāšanos koncertos, ballēs, festivālos, CD izdošanas utt., tā ir mana pamatnodarbošanās. Andis spēlē bungas, daudz runā, uzdzied un, beidzot, ir atradis nodarbošanos arī ārpus „Apvedceļa”. Juris – vēl aizvien ir ģitāras „spīdzinātājs”, nopietnākais no „Apvedceļa” un, varbūt, arī prātīgākais. Salīdzinoši nesen mūsu četriniekā ienāca taustiņinstrumentu spēlētājs Mareks, kurš, varētu teikt, ir klusākais grupas dalībnieks.” To jau nu droši vien esi dzirdējis ne vienu reizi vien, ka apvedceļš arī ir ceļš un tā tālāk. Bet ja nu paliekam pie ceļa apskata, tad pievērsīšos ceļa zīmēm. Vai kādreiz, pārnestā nozīmē runājot, ir bijis tā – apstāties aizliegts? Uzmanību – ass pagrieziens? Priekšā – strupceļš? Lietus laikā brauktuve var tikt applūdināta... „Ir bijušas dažādas ceļa zīmes, arī – Uzmanību!!! Ne vienmēr ir pieticis saprāta tām paklausīt, bet Dieviņš ir stāvējis klāt.” Nu jau arī tā kā pie mums pierasts, ka katra vismaz pati sevi daudz-maz cienoša grupa pirms uzstāšanās nāk ar savām prasībām (nerunāju par honorāru) – kādu minerālūdeni vajag, kādas markas un tilpuma viskiju pēc koncerta jāpasniedz, kas vēlams uzkodu galdā... Kā šajā ziņā ir ar „Apvedceļu”? Ko jūs vēlaties? Vai, gluži otrādi, nevēlaties? „Vēlmes mums ir dažādas, bet ne vienmēr tās var apmierināt.

Vietās, kurās mēs uzstājamies regulāri, jau zina, kāda ir mūsu ēdienu un dzērienu karte, taču, varu teikt, ka izvēlīgi mēs neesam. Esam ļoti priecīgi, ja kultūras namos, mūzikas klubos utt. māksliniekiem ir atsevišķas labierīcības (WC), jo nav jau noslēpums, kādas izskatās vīriešu tualetes sarīkojuma „otrajā daļā”.” Esam paraduši „Apvedceļu” dēvēt par Smiltenes muzikantiem un, pieļauju, ka smiltenieši ar to patiesi lepojas. Kā ir ar Smilteni no jūsu puses – cik lielā mērā un kā šī pilsētiņa tagad ietekmē jūsu dzīvi? „ Katru uzstāšanās reizi atgādinām, ka esam „Apvedceļš” no Smiltenes, arī TV un radio intervijās Smiltene tiek reklamēta kā mūsu dzimšanas un mājas vieta. Domāju, ka, neskatoties uz naudas lietām, šogad izdosies „Jāņukalna” estrādē nosvinēt „Apvedceļa” desmito dzimšanas dienu. Līdz šim pilsētas dome Aināra Mežuļa personā mūsu jubilejas sarīkojumus ir atbalstījusi, ceru, ka novadu reforma nebūs atstājusi graujošu ietekmi uz Smilteni un – dome mums palīdzēs.”

Gribētos zināt – ja būtu lūgts parādīt Smiltenes pašas jaukākās vietas, ko, iespējams, „Apvedceļš” ieteiktu? Un ko neieteiktu? „Smiltene nav liela un, ja vien ir iespējams – pavadot nedēļas nogali Smiltenē, vajadzētu paspēt apskatīt maksimāli daudz. Sākot no Tepera ezera, viesu nama „Kalbakām”, Kalnamuižas līdz skatu tornim, „Oāzei” un „Cērtenes dzirnavām”, apskatīt Smiltenes baznīcas un skolas utt. Neieteiktu Smilteni apskatīt caur auto stiklu. Smiltene ir jāizstaigā kājām, lai sajustu vienreizējo mazpilsētas auru. Uzskatu, ka nav tādas vietas, ko cilvēkam nevajadzētu redzēt, jo arī pēc sliktā vai ne tik labā vērtē pilsētu. Smiltenei kā jebkurai citai pilsētai ir savas parādes un savas sētas durvis...”