Pirmdiena, 14. Oktobris, 2019
Minna, Vilhelmīne
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Kā krīze (ne)maina cilvēkus

otrdiena, 8. jūnijs (2010)   

Ekonomiskā krīze – vārdi, kuri daudziem droši vien jau pieriebušies līdz nemaņai, vārdu salikums, kuru visi esam atklausījušies līdz nelabumam, vieniem spītīgi apgalvojot, ka nekādas krīzes patiesībā nav, viss ir tikai mūsu iedomas, attaisnojums iespējai paslinkot, nedarīt neko, noveļot savu laiskumu uz valsts vīriem, citiem savukārt tikpat stingri turoties pie uzskata, ka viss ir sačakarēts, labi nav un tuvāko piecdesmit gadu laikā diez vai arī būs...

 


Taču šoreiz ne par to. Ne par ekonomisko krīzi, jo pēc maniem novērojumiem, tai tikpat labi var blakus stādīt arī psiholoģisko un sociālo krīzi. Varam likt klāt kādu vārdu vien vēlamies, veidojot visdažādākās krīzes – miljoniem krīžu. Krīzei radot krīzi. Tā ir arī ar šo ekonomisko krīzi, kas ir radījusi simts un vienu citu krīzi – krīzi pašpārliecinātībā, krīzi pašapziņā, krīzi attiecībās, krīzi attieksmē pret naudu, dzīvi, tuvākajiem, svešiniekiem, un tā tālāk un tā joprojām.
 

 

Krīze daudzus atsviedusi pie „pirmsākuma” – savas patiesās, neuzspēlētās, neliekuļotās un netēlotās būtības, par ko treknajos gados apzināti vai netīšām piemirsām, mēģinādami un cenzdamies izskatīties labāki, turīgāki, dāsnāki, ietekmīgāki, pašpārliecinātāki un tamlīdzīgi. Trekno gadu pozitīvais aspekts bija tāds, ka cilvēki vairāk tiecās izrauties laukā no nekā nedarīšanas, trulas gaidīšanas, kad visu pasniegs uz paplātes pienestu klāt. Samaksu par vieglāko no vieglākajiem darbiem solīja tik grandiozu, ka izdevīgāk bija strādāt un par to saņemt milzīgas summas to cilvēku izpratnē, kas līdz tam nesaņēma praktiski neko, nekā zvilnēt mājās uz dīvāna. Vīrieši pēkšņi sāka lepoties, ka viņiem ir darbs, ka viņi var braukt ar jaunāko BMW, katru vakaru tuvējā krogā bārstīties ar naudu un atstāt brangas dzeramnaudas. Viņi uzskatīja, ka tas ir viņu nopelns – šis darbs, šī valstiskā situācija, kad visiem viss iet uz augšu, viņi kā gaiļi, tikuši vistu kūtī dižojās ar savām spalvām – biezajiem makiem, nereti par neko. Ja bija iespēja tikt pie darba un strādāt, kauns nestrādāt. Jo nauda stimulēja visu – cēla pašapziņu, ļāva dižoties draugu, kaimiņu, radu priekšā, gudri runāt par dzīvi, cik tā ir viegla un skaista, cik viegli viss nāk un padodas.
 

 

Taču – kas viegli nāk, viegli iet. Pavisam ātri un negaidīti visi šie „gaiļi” atsitās ar pieri pret sasitu sili – pēkšņi vairs nebija nekā, ne darba, ne brangās algas, ne līzingā paņemtas mašīnas, ne ikru brokastīs, pusdienās un vakariņās uz galda, ko karotēm ēst. Pēkšņi tika atņemts viss, kas pirms tam vieglu roku iedots, un daudzi cilvēki atgriezās pie sava „pirmsākuma”.

 


Tie, kuri pirms slavenajiem treknajiem gadiem bijuši slinki, atgriezās pie sava agrākā paraduma, jo pēkšņi zuda stimuls strādāt – darbu atrast grūti, slinkums pacelt pakaļu no dīvāna pie tv vai krēsla pie datora un kaut ko meklēt, strādāt gadījuma darbus. Tāpat kā agrāk pašlaik nereti izdevīgāk ir nedarīt neko – gaidīt palīdzību no valsts pabalstu veidā un no sabiedrības – līdzcilvēku saziedotās pārtikas, drēbju veidā. Izdevīgāk tas ir tādēļ, ka gluži kā kādreiz var nedarīt neko, attaisnojoties ar darba neesamību un darba meklējumu bezjēdzību, tāpat atrast darbu nevar. Ar to domāju, ka tie cilvēki, kam jau sākotnēji bija šis riska faktors būt par bezdarbniekiem, nodoties pārmērīgai alkohola lietošanai, pavirši rūpēties vai nerūpēties nemaz par saviem bērniem, lielākoties tādi arī atkārtoti kļuva, šiem saldajiem medus gadiem aizejot pagātnē. Pat ja viņiem uz šiem pāris gadiem bija iemesls un iespēja mainīties, pašreizējā ekonomiskā krīze vairumu viņu „atsvieda” atpakaļ pie tā pasaules uzskata, rakstura, personības izaugsmes, kāda tā bijusi agrāk.

 

Nākas secināt, ka cilvēkam ir iespēja mainīties līdzi laikiem un apstākļiem, taču tiklīdz visi stimulējošie faktori to darīt zudīs, lielākā daļa nemainīgi atgriezīsies pie agrākā dzīvesveida un lietu redzējuma. Patiesībā, žēl, ka tā, jo varētu būt citādāk – treknie un auglīgie gadi cilvēkus varētu pieradināt pie bagātības un pārticības, arī tagad, „tukšajā” periodā dodot spēku un stimulu nepadoties, cīnīties un saglabāt sasniegto.
 

Komentārs par rakstu: Kā krīze (ne)maina cilvēkus

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!