Pie Baltās varavīksnes zīmes

No policijas līdz mākslai

Pārejot pāri dzelzceļa sliedēm, Salaspils iepazinējs tūdaļ nokļūst tā sauktajā „vecajā Salaspilī”, kur vēl saglabājušās nedaudzas pirmskara laika mājas. Uzreiz pa labi, šķērsojot Miera ielu, acis priecē tagadējā Izstāžu zāle (Rīgas ielā 36). Kā zina stāstīt Izstāžu zāles vadītājs, mākslinieks Andris Abiļevs, ēku savulaik uzcēlusi ebreju ģimene. Diemžēl, kādreizējie iemītnieki visi gājuši bojā – vismaz nekādu ziņu par mantiniekiem nav. Vēlāk mājai bijuši dažādi saimnieki: policija, poliklīnika, grāmatu veikals. Nu jau divpadsmit gadus te uz kādu laika sprīdi mājvietu rod dažādu mākslinieku darbi.

Pie pamatu pamatiem Kā stāsta Andris, galvenokārt Izstāžu zāli izveidojusi radošā dvēsele Inta Jansone. Arī dārzu, kas agrāk bijis pieblīvēts ar vecām, nederīgām mašīnām. Tagad viss pārvērties un katru garāmgājēju saista Baltā varavīksne dārza viducī. Kāpēc baltā? Baltā krāsa ir visa pamatu pamats, no baltās veidojas citas krāsas. Baltā varavīksne – tīra, neskarta, kur katrs var saredzēt sev raksturīgos un vajadzīgos krāsu toņus. Savulaik gribēts pielikt arī zvaniņus, lai varavīksne ne tikai mirdzētu, bet arī skanētu. Tomēr pašlaik neskan vis. Tikai tāpēc, ka kādam vai kādiem allaž gribējies zvaniņus noraut un aiznest. Bet, lai nu kā, dārzs ir ļoti kopts un tajā patiešām patīkami uzkavēties kā mierīgā un labas domas rosinošā saliņā.

Izturīgās līgavas

Izstāžu ekspozīcija tiek mainīta katru mēnesi. Savu veikumu salaspiliešiem un viesiem rādījuši tādi pazīstami mākslinieki kā Edvards Grūbe, Inta Celmiņa, Heinrihsonu ģimene, Artūrs Ņikitins, Viktorija Pelše. Īpaši eksotisku piedāvājumu sniegusi japāņu kimono izstāde, kur goda vietā rotājies kāzu kimono. Krāšņs, toties arī 21 kilogramu smags. Japāņu līgavām nudien jābūt izturīgām.

Kā sniega pārslas

Regulāri Izstāžu zāles aktivitātēs piedalās arī Salaspils pirmskolas izglītības iestādes „Ritenītis” un 1. vidusskolas mākslas entuziasti, vietējās mākslinieku asociācijas „Salas Pils” meistari. Vēl šonedēļ skatāma „Ritenīša”, kas vienmēr pārsteidz ar ekskluzīvu un netradicionālu, izdomas bagātu piedāvājumu, tērpu izstāde. Lielākoties tie ir svētku apģērbi un pārsvarā balti, viegli un it kā tik gaistoši kā sniega pārslu pušķītis.

Dāvanu maisam gals vaļā

Novembrī „Ritenīti” nomainīs Salaspils 1. vidusskola, veidojot gada garumā tapušos skolēnu mākslas darbus ļoti dažādos žanros. Bet, jau gatavojoties Ziemassvētkiem, paredzēta izstāde „Dāvana”. Kas tad pildīs „Dāvanu” maisu, kam gals jau ir vaļā? Salaspils mākslinieku asociācija un domubiedri. Zinot Izstāžu zāles pieredzi un viesmīlību, droši var teikt – būs vērts iegriezties. Te ir mierīgi, mājīgi un tiešām interesanti, jo katra izstāde tiek veidota ar īpašu rūpību un sirds siltumu.

Vēl šaipus sliedēm

Kad Andrim Abiļevam jautāju, kur Salaspils viesim ieteiktu doties pēc Izstāžu zāles, lai iepazītu šīs Pierīgas pilsētas īpašo raksturu, vispirms tiek minēts Botāniskais dārzs (piepildīšu gan, ka Nacionālais botāniskais dārzs, viens no lielākajiem Salaspils (un ne tikai) lepnumiem, apmeklētājus šogad gaida vien līdz 31. oktobrim – tātad šai sestdienai; pēc tam augiem un kokiem paredzēts ziemas miegs).

Bet vēl visu var paspēt – Botāniskais dārzs (arī šaipus sliedēm) gandrīz vai rokas stiepiena attālumā no Izstāžu zāles (Miera ielā 1, pretī stacijai). Tad, pirms došanās uz sliežu otru pusi pie atkal jaunām un pat ļoti, ļoti senām apskates vietām nudien ir vērts tāpat vien nedaudz paklīst pa „vecās Salaspils” mazajām ieliņām un vienkārši ar kādu parunāties. Vēl rudens darbi piemājas dārzos nav beigušies un kāds laipns cilvēks ar lāpstu vai grābekli rokās noteikti jums pastāstīs savu stāstu par savu Salaspili.

Anita Grīniece