Bākas nozīme navigācijas un kuģniecības vēsturē ir neatsverama. Bāka praktiski visos gadījumos ir izrādījusies kā drošākais orientieris kuģotājiem un laivotājiem. Daudzas no tām ir guvušas arī māksliniecisku vērtību, tāda ir, piemēram, 143 metrus augstā Aleksandrijas bāka, dēvēta arī par septīto pasaules brīnumu. Parasti bāka tiek būvēta ne tikai kā gaismas ķermenis, tā ir aprīkota arī ar radio-tehniskām un citām navigācijas ierīcēm.

Slīteres bāka-

stāsta, ka pirms šīs bākas uzcelšanas Zilajos kalnos savulaik audzis ozols, kas ticis atzīmēts jūras kartēs. Vēlāk gan tajā iespēris zibens, līdz ar to koks aizgāja bojā. Tāds īstenais bākas pirmsākums datējams ap 19. gadsimtu, kad netālu no Slīteres baznīcas uzcelts tornis. Savas funkcionālās darbības laikā(1961.- 1999. gads) Slīteres bāka ir bijusi viena no augstākajām gaismas “nesējām” Baltijā. Vēl viens interesants fakts ir tajā, ka neviena bāka līdz šim nav atradusies tik tālu no jūras- ap 5 km no jūras piekrastes. Kopš 2002. gada Slīteres bāka tiek iekļauta Nacionālā parka teritorijā.

Miķeļbāka(sk. att. Miķeļbāka)- šobrīd augstākā bāka Latvijā. Šī kļuva par pirmo elektrisko bāku Krievijā( būvēta 1884. gadā). Kara laikā bāka tika sašauta un nopostīta, attiecīgi nācās gāzt nost un celt vietā jaunu. Jauno bāku pabeidza 1934. gadā, vēlāk atkal uzspridzināja, arī kara laikā, līdz ar to pēdējais celšanas mēģinājums beidzās 1957. gadā.

Ovišu ugunskuģis- visnotaļ īpatnējs veidojums. Pirmoreiz to uzstādīja 1928. gadā, Irbes šaurumā. Šis arī ir vienīgais zināmais gadījums, kad tikusi uzstādīta peldoša bāka. Uz kuģa uzstādīja miglas sirēnu. 30. gados sāka projektēt stacionāru bāku, tomēr projects tā arī netika īstenots.

Kolkas bāka(sk. att. Kolkas bāka)- pirmsākumus var meklēt jau 13. gadsimtā, kad jūrnieki kurināja ugunskurus, lai neietriektos sauszemē. Taisnības labad jāmin, ka pie Kolkas raga ir izveidojusies lielākā kuģu kapsēta Baltijā, acīmredzot ne visi piekuģošanas mēģinājumi ir bijuši gana sekmīgi. Pirmais bākas tornis tika izveidots ap 16. gadsimtu, ir bijušas pat divas bākas, kas veidoja tādu kā uguns līniju ap krastmalu. Kolkas bāka ir vienīgā šāda tipa celtne, kas veidota uz mākslīgas salas. Tā šobrīd atrodas jūrā- aptuveni 5 km no vecās, jau nopostītās bākas, drupām. Pabeigtā bāka uz salas sāka darboties 1884. gadā. 60jos bāku visādi modernizēja, un 1979. gadā tā darbojās autonomi, bez apkalpes darba.

Takhuna bāka Igaunijā- šī atkal ir Igaunijas augstākā metāla lējumu celtne kuģotājiem. Celtnes atrašanās vieta ir Hijumā salā, un skats patiesām ir iespaidīgs. Blakus milzīgajām piekrastes kraujām bāka šķiet divtik milzīga un biedējoša. Starp citu, šobrīd blakus ir uzstādīts arī piemineklis prāmja “Estonia” bojāgājušajiem, kura katastrofa notika 1994. gadā. Mūsdienās šis notikums ir kļuvis par traģiskāko jūras nelaimi pēckara Baltijā.