Runājoties ar kādu profesori (arī tūrisma jomas pārzinātāju) par Latgales tūrisma problēmām un nākotnes perspektīvām, vairākas reizes dzirdēju frāzi : ”Viņi dzīvo tā, jo var iztikt tā kā ir! ” Respektīvi, Latgales tūrisma uzņēmējs ir pasīvs jaunu ideju realizēšanā, jo viņam pietiek ar nopelnīto, lai arī tūrisma produkts jeb viena konkrēta uzņēmuma piedāvājums ir gadiem nemainīgs.

Tautas gudrība vēsta, ka viena pārbaudīta vērtība ir labāka par simts jaunām. Taču kā tas ir tūrismā?! Ja es vienu vasaru viesojos brīvdienu mājā, kur man tiek piedāvāta pirts, vizināšanās ar laivu pa ezeru, makšķerēšana, es varu pastaigāties pa tuvējo mežu, salasīt ogas – tā teikt pabaudīt gleznaino Latgales ainavu, atbraucu otro, trešo vasaru pēc kārtas ... un atkal tas pats – pat manas istabiņas loga aizkari nav mainījušies...Rodas jautājums – vai es atbraukšu šurp arī ceturto reizi?! Viens teiks: „... es atbraukšu arī ceturto, piekto un sesto reizi!!! Un viss tikai tāpēc, ka esmu cilvēks, kuram nepatīk mainīt savus ieradumus, turklāt, piedāvājums ir domāts tieši man.” Savukārt, cits norādīs, ka šajā vietā neieradīšoties jau pēc otrās apmeklējuma, jo viss jau ir iepazīts, nav nekā jauna un interesanta. Te nu sanāk - cik cilvēkiem jautāsi, tik atbildes ar dažādiem komentāriem un individuālu vēlmju sarakstu dzirdēsi. Vai tiešām tā ir, ka gadiem nemainoties, tūrisma uzņēmums (viesu māja, kempings, brīvdienu māja, atpūtas bāze utt.) var būt rentabls, var saglabāt savus klientus un piesaistīt arvien jaunus?! (nepārprotiet, es nerunāju par netīrību vai nekārtību).

Ja Jūs zināt kaut vienu tādu atpūtas vietu, miniet to komentāros.J Rodas jautājums – kāpēc tad tiek uzskatīts, ka Latgales tūrisma uzņēmējs ir pasīvs? Kas viņam jādara, lai lauztu šo stereotipu? Profesores uzskats balstījās uz to, ka uzņēmēji neizmanto visas iespējas, ko varētu realizēt savā uzņēmumā. Piemēram, ja kempings atrodas pie ezera, tad tur noteikti jābūt kādam ūdens tūrisma piedāvājumam. Bez šaubām, lielākoties tā arī ir. Vismaz laiva tajā vietā noteikti būs. Taču, manuprāt, nebūtu loģiski, ja uzņēmējs iegādātos, piemēram, dārgu niršanas aprīkojumu. Labi, ja būs daži tūristi, kuri pratīs ar to rīkoties. Turklāt, vairums ezeru Latvijā ir duļķaini, pērles mūsu ūdeņos nesameklēsi... Kā lai atpelna naudu par aprīkojumu, instruktora kursiem vai pakalpojumiem?

Kur ir tā robeža, lai varētu pateikt – jā, šis uzņēmējs izmanto visas iespējas, bet šis ir visai kūtrs ideju un novitāšu ieviešanā?! Bet varbūt tomēr teorija ir stipri tālu no prakses?!