Atnāk vīrietis, pienāk meitene – pārīši satiekas, sasmaidās, apskaujas un aiziet. Uz kafejnīcu, kino, tuvējo parku, strūklaku, kur nu kuram patīk un šķiet romantiskāk. Vienu īsu mirkli viņa iedomājas, cik interesanti ir vērot šos cilvēkus. Cik viegli noteikt, kurš atnācis uz satikšanos pirmo reizi un kurš maksimums otro. Nervozi puiši planē pa apkārtni, un nereti pienāk klāt neīstajai meitenei, nedroši uzdodot jautājumu, vai tā neesot viņa (te seko gaidītās meitenes vārds). Pa gabalu var manīt – internetā iepazinušies. Tie, kas nāk pirmo reizi, kaut gan gribētos ticēt, ka varbūt otro, trešo vai ceturto, lepojas ar tumši sarkanām rozēm garos kātos, reti, kad vīriešu rokās manāms kāds mazāk banāls zieds.

Savukārt meitenes, visas kā viena, ievēro piecu minūšu kavēšanas principu. Savukārt gadījumos, ja atnāk pirmās pieturas pie draudzeņu ieborētās atziņas – ja gaidi, tad tikai piecpadsmit minūtes, ne sekundi ilgāk.
Un tomēr. Reizēm kāda nogrēkojas. Gaida ilgāk par piecpadsmit minūtēm. Visbiežāk jau veltīgi. Savukārt meitenes, ne jau tās, kas uz pirmajiem randiņiem iet, atļaujas neievērot piecpadsmit minūšu principu – viņas vēl tikai mostas no miega vai sāk krāsoties, kad draugi norunātajās tikšanās vietās viņas jau gaida. Meitenes stundām ilgi izvēlas atbilstošāko tērpu, pieskaņotākās acu ēnas un lūpukrāsu, bet pēc tam nesteidzīgi dodas uz sabiedriskā transporta pieturu. Cik pacietīgi un nosvērti vīrieši viņas gaida! Līdz brīdim, kad satiek. Tad sākas pārmetumu plūdi, par to, cik ilgi gaidījis, kā uztraucies, ka nav varējis sazvanīt. Izrādās, reizēm no mobilā telefona arī mūsdienās nekāda dižā efekta nav.

Cik daudz domu, jūtu, pārdzīvojumu, satraukuma, veltu un pamatotu cerību piesūkušās ir šīs randiņu vietas – Laimas pulksteņi un Stacijas pulksteņi, Strēlnieku laukumi un tā tālāk un tā tālāk. Ja šīs vietas prastu runāt, cik daudz interesantu nostāstu tās spētu izstāstīt ieinteresētajiem un ziņkārīgajiem.
Varbūt arī labi, ka nemāk. Tādējādi noklusējot nostāstus par velti pavadītām pāris stundām cerībā sastapt gaidīto, par mirkli īsām tikšanās reizēm, kad divi sastopas un paiet viens otram garām novērsušies, par gadījumiem, kad atnāk tikai viens no abiem, par kautrīgiem skatieniem un seklām sarunām. Šūpulis un kaps. Te dzimst un te arī mirst kaudze jaunu attiecību, ilgu, sapņu, fantāziju. Ir tāds teiciens – kur atradīsi, tur arī pazaudēsi. Kur satiksies, tur arī izšķirsies, varētu pārfrāzēt. Te dzimst ilgas, iemīlēšanās, iekāre, nākotnes plāni. Un tāpat arī mirst. Tāda duāla vieta – dzimšana un nāve vienlaikus.
Cik daudz pārīšu, vēl savā starpā nepazīstamu cilvēku un senu draugu satiekas kaut vai vienas stundas laikā.

Taču viņa vēl aizvien stāv un gaida. Trešo garo stundu, kas tik ilgota un izsapņota iepriekš. It kā viņa nebūtu viena no tiem. Nē, drīzāk stabs, kas te nolikts, lai novērotu citus, sevi izslēdzot ārpus laika un telpas. Viņas nav. Ir tikai gaidas. Viņš neatnāks, viņa jau zina to – trīs mokošas stundas aizritējušas, kopš viņas atnākšanas. Trīs garus apļus apskrējis ap savu asi pulksteņa minūšu rādītājs. Satikšanās nebūs, saka prāts, bet muļķe sirds nebeidz meklēt simts un vienu attaisnojumu, mierinājumu, cerību, liekot vēl mazliet, mazliet uzkavēties – ja nu viņš atnāk tieši tobrīd, kad viņa pazūd aiz apvāršņa. Ja nu notiek nesatikšanās. Vēl mazliet. Šie viens otram sekojošie „vēl mazliet” pārvēršas stundās, par kurām viņa nevienam neteiks, cik ilgi kādu gaidījusi. Kādu kurš tā arī neatnāca.