Man šķiet, tagad normālam cilvēkam ir grūti dzīvot. Katrs no mums kaut kur skrien – cits uz solāriju, cits – pie kosmetologa, cits – uz izpārdošanām, cits – pēc plazmas televizora, jahtas, mājas, un kur tik vēl ne. Ir jāpelna un ir jāpaspēj... Brīžiem domāju – tev taču tam visam «jātur līdzi». Pēc kāda laika tu gan apstājies un padomā – kam īsti ir jātiek līdzi? Kur tev jāskrien un kāpēc? Kad sāc pēc kaut kā dzīties, paliec nemierīga, stresaina, slimības ķeras kā dadži pie drēbēm, esi nogurusi no sevis – visvairāk tieši ar saviem «vajag»...

Gribas to un vēl kaut ko. Vēstuļu un apsveikuma kartīšu vietā ienākuši mobilie, satikšanos ar draugiem nomaina īsziņu teksti, grāmatas «apēdis» dators un internets. Arī es šajā jomā grēkoju – tāpēc ka reti aizbraucu pie saviem vecākiem, tāpēc ka nav laika pašam svarīgākajam, bet es cenšos. Cenšos izfiltrēt, kas man vajadzīgs un kas – ne. Pašlaik gaidu savas vasaras piedzīvojumu. Tas nekas, ka vēl tikai viens mēnesis. Ar mani vienmēr viss notiek pēdējā brīdī. Mans pēdējā brīža karstākais vasaras piedzīvojums – šajā mirklī varu pastāstīt tikai par to, kāds tas varētu būt... Vasaras vidus svelmi nomainījusi kāda īpaši lietaina, taču silta diena. Es kailām kājām minu pēdas jūrmalas smiltīs, līst... Sīkas lāses krīt uz maniem pleciem, pa ceļam samērcējot matus un plāno vasaras kleitiņu. Tālumā atskan mūzika – šķiet, kāds spēlē saksofonu. Gribu ieraudzīt noslēpumaino mūziķi. Lietus un saksofons – iespējams, pati tikko esmu sacerējusi lietus blūzu...
 

Sandra Krauze