Vakar aizgāju uzspēlēt boulingu. Gribējās kārtīgi atpūsties pēc saspringtās nedēļas. Laba spēle – sajūtot pieaugošo adrenalīnu, kad jau gadījušies trīs straiki pēc kārtas. Veiksmīga roka laikam! Tur pavadītās divas stundas paskrēja kā piecas minūtes – mierīgi, viegli un ātri vienlaikus. Kad jau vēlējos samaksāt par spēli, man pretim stāvēja jau cita menedžerīte, kas neko nejautājos – ir apavi īrēti vai ne, pieskaita tik visu un pat to, kas uz mani neattiecas.

Arī bonusa stunda, kurā varēja spēlēt par brīvu, pačabēja, kā nebijusi. Tomēr labi, ka atgriezās labais gariņš, kas iepriekš pieņēma manu pasūtījumu un visu nokārtoja. Dodoties prom, joprojām biju manāmi pārskaitusies uz neprasmīgo darbinieci un tāpēc pajautāju, kā viņu sauc. Meitene, krietni samulsusi, zem deguna nomurmināja: “Anceēē!” Nezinu, vai viņa guva kādu mācību, bet noteikti nākamajā reizē viņa mani atcerēsies, un es ceru, domstarpību mums vairs nebūs. Viens gan man joprojām netop skaidrs – pēc kādiem kritērijiem atlasa darbiniekus šādās iestādēs, vai viņiem netiek pieprasīts kaut minimālas komunikāciju spējas un vēlme sadarboties ar klientu?
 

Sandra Krauze