Pirms pāris dienām Latvijas plašsaziņas līdzekļos izskanējusi informācija, ka trūcīgie iedzīvotāji trīs ar pusi latu vērtās pārtikas pakas, kas viņiem tiek piešķirtas, lai nenomirtu badā, pārdod par piecdesmit santīmiem, lai par iegūto naudu iegādātos grādīgo vai cigaretes. Šo ziņu lasot, neviļus iedomājos pašas piedzīvotos kuriozus, dalot pārtiku finansiālajās grūtībās nonākušajiem cilvēkiem. Šī pārtika gan netiek dalīta Eiropas Savienības piešķirtās naudas ietvaros, bet gan balstoties uz entuziasma un brīvprātības principu, par atsaucīgu līdzcilvēku saziedotajiem līdzekļiem iegādājoties nepieciešamākās preces un izvadājot tās cilvēkiem galvaspilsētā, mazpilsētās un laukos.

Uzreiz gribētos norādīt, ka būtiski atšķiras pats pārtikas saņēmēja raksturojums galvaspilsētā un laukos. It kā viena un tā pati situācija – finansiālas grūtības, bezdarbs un trūkums, taču uzvedība un attieksme pilnīgi atšķirīga. Pilsētnieki biežāk izrāda atklātu nepateicību un ir bezkaunīgāki, prasīgāki – viņi nenovērtē to, ko atved. Ieraugot maizi, viņi nereti sašķoba seju, uztaisa gražīga bērna grimasi un uzbrūkoši vaicā: „Ko tu te atvedi? Maizi es arī pats varu nopirkt, tā skaitās palīdzība?” Nereti viņi atšķirībā no lauku iedzīvotājiem kaprīzi saka, ka makaronus, griķus vai kartupeļus neēdīs, lai nākamreiz labāk vedot rīsus. Kāda sieviete sašutumā par atvestajiem rīsiem savukārt noteica, ka tos viņa var iegādāties arī pati, tas nav nekas īpašs, lai nākamreiz viņai vistu stilbiņus atvedot. Kad viņai tika norādīts, ka visiem tiek vesta vienāda pārtika – nepieciešamākais, ar ko var paēst ilgāku laiku, viņa atcirta: „Nākamreiz iedodiet man desmit latu, es pati aiziešu uz veikalu un nopirkšu ko vēlēšos! Citādi, ko jūs man te savedāt – rīsus, makaronus, eļļu, ko lai es ar to daru? Lai es ēdu rīsus ar eļļu, vai? Un tās jūsu auzu pārslas ēdot, var nomirt badā!”

Lauciniekiem savukārt ir cits netikums – nereti viņi ir piedzērušies, mājās nav ko ēst, taču cigarete tiek kūpināta viena pēc otras. Lai jau kūpina, taču žēl bērnu, kuri vecāku atkarības dēļ paliek izsalkušiem puncīšiem. Tā reiz aizvedot kādai sievietei pārtiku, pie automašīnas, kurā tā tiek pārvadāta, pienāca sievietes kaimiņš, pārdzēris jēgu, un mūs noturējis par autoveikalu. Nelīdzēja skaidrošanās, ka šis ir nevis autoveikals, bet pārtika trūcīgajiem. Ieraugot grēdās sakrautās makaronu, cukura, miltu pakas šis kaimiņš nemitīgi atkārtoja: „Makaroni ir laba lieta, bet man vajag „spirķiku”. „Spirķiks” ir? Es zinu, ka jums ir...”

Vēl ir daudz tādu iedzīvotāju, kas lai arī ir lielā trūkumā, baidās pieņemt palīdzību no citiem. Viņi uzskata, ka šo pārtiku vai drēbes sniedz sektanti, kuri pēc tam atnāks un atņems pēdējo, kas šiem nabaga cilvēkiem ir, kā atlīdzību par iepriekš sniegto palīdzību. Skumjākais ir tas, ka ne sociālie darbinieki, ne pārtiku saņēmušie kaimiņi nespēj šos cilvēkus pārliecināt par palīdzības sniedzēju godīgumu un labajiem nodomiem. Un tā šie cilvēki paliek baidīdamies, izsalkuši un neticēdami, ka kāds šodien vēl dara ko labu.
 

Visbiežāk ir arī tā, ka tie, kas cieš vislielāko trūkumu, klusē par to, cīnās saviem spēkiem un tikai galēja izmisuma variantā griežas pēc palīdzības pie sociālajiem dienestiem un citām palīdzības iestādēm. Visskaļāk brēc tie, kuriem patiesībā klājas vislabāk. Tā, piemēram, kāda ģimene ar vairāk kā 500 latu lieliem pabalstiem mēnesī, nemitīgi zvana un klausulē raud, ka viņiem nav ko ēst. Un dzirdot atbildi, ka ir cilvēki, kam klājas vēl trūcīgāk, viņi ir neizpratnē, vai tiešām tā var būt. Šādu cilvēku neatlaidība ir apbrīnojama, viņi zvana vairākas reizes dienā un prasa, kad tad viņiem kaut ko atvedīs. Kad tu, nespēdams vairs šo zvanīšanos izturēt, atbildi, ka tikai pēc diviem mēnešiem, viņi nicīgi novelk „Tikai?” – it kā viņi būtu pasaules naba ap kuru griežas zemes ass.

Ir arī tādi, kuriem vēl pielipusi trekno gadu lielummānija. Šiem cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība, taču tad, kad viņam to sniedz, viņi otru noniecina. Tā kāds vīrs, saņemot pārtikas paku, atbildējis, ka labprāt to iesviestu pārtikas sniedzējam sejā, jo viņš esot labākais Latvijas komponists, un Raimonds Pauls esot s***, un viņš neies spēlēt kādā restorānā par nieka 20 latiem par vakaru. Tādos brīžos gribas zemē ielīst un nevienam neko nepalīdzēt un piekrist teicienam, ka nepateicība ir pasaules alga. Toreiz gan es pa visu googli izmeklējos tā labākā un izcilākā komponista vārdu, taču pilnīgi neko neatradu.

Šie ir tikai atsevišķi gadījumi, kas man uz ātro iešāvušies prātā, taču šī raksta mērķis nav noniecināt labdarību un aicināt cilvēkus neziedot cēliem mērķiem. Nebūt ne. Es aicinu ziedot un atbalstīt iespēju robežās ikvienu, kam šodien nepieciešama palīdzība, taču, ja tas ir iespējams, ziedojot katram konkrēti to, kas viņam visvairāk nepieciešams, nevis naudu, kuru tik ļoti gribas iztērēt kaut kam citam, nevis uz doto brīdi nepieciešamākajam.
Tā jau nav, ka ir tikai sliktie piemēri, ir arī ļoti daudz laba par ko pastāstīt – par to iespējams kādā no nākamajiem blogiem.