Ceturtdiena, 5. Decembris, 2019
Sabīne, Sarma, Klaudijs
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Veco izklaides

pirmdiena, 15. marts (2010)   

Katrā dzīvē iestājas pagurums. Tā arī mūsu laulības dzīve bija iekuģojusi bezvēja zonā. Nekādu atrakciju, buča no rīta pirms darba, buča pirms aizmigšanas uz pleciņa, jo partneris jau izslēdzies. Bezrezultātu centieni atdzīvināt “mironi”, gadījumā, ja kāds no mums nebija tik ļoti noguris, lai neizslēgtos, tūlīt pieskaroties spilvenam. Dežūrējošs sekss sestdienas vakarā zem segas, brīdī, kad bērni jau aizmiguši.
Kā mēs bijām tik tālu nonākuši?

 


Kā visi. Naudu vajag, tāpēc jāstrādā divos darbos, jo vienā maksā tik, lai nosegtu ceļa izdevumus, bet otrā, lai varētu paēst.
Katastrofāls lūgums pēc palīdzības nāca negaidīts. Draugs bija nule saņēmis mantojumā lauku māju, kurā kopš tās uzcelšanas pirms turpat simts gadiem neviens nebija domājis par remontu. Viņš bija atcerējies, ka es reiz biju arī celtnieks, un nu kārdināja mani ar lauku labumiem, lai saņemtu lētas konsultācijas. Lētas, tāpēc, ka lauku labumi, kas tika solīti, arī maksā naudu. Tajā pat laikā tādējādi draugam bija cerība saņemt godīgu konsultāciju, nevis celtniecības firmas reklāmas spīču, par nepieciešamību veikt eiroremontu lauku sētā. (Ziniet, kas ir Eiroremonts? Tas ir tad kad izraujot štepseli, no sienas izmaucas arī rozete ar visiem vadiem.)

 


Vilinošākais visā pasākumā bija tas, ka piektdienā bija valsts svētku diena, līdz ar to reāli varēju veltīt šim pasākumam trīs dienas.
Tajā brīdī es atcerējos par sievu un bērniem. Ē-Ē-Ē draugs – zini...
Draugs mani saprata uzreiz un es tiku pārtraukts ar uzvaras saucienu: – “Ņem visus līdz!”
Man atlika tikai smagākais darbs – pārliecināt “Visus”, ka brauciens uz Muhosransku ir labākais, kas viņu dzīvē atgadījies.
Sievu es protams varētu pierunāt, viņa vēl ir vecā kaluma cilvēks, kam arī perspektīva nakšņot siena šķūnī vai teltī, šķiet skaista nostalģiska aktivitāte, kas atgādina ne tik sen pagājušo jaunību. Nesaprotat nepareizi, mēs esam jauni, pagājusi ir tikai tā juridiskā jaunība, kad tev prasa pasi šņabja bodē un tu lepni parādi savu ISIC karti apliecinot, ka tev ir svarīgie 21.

 


Problēma bija pārliecināt jauno paaudzi, kam stunda bez elektroniskajiem saziņas līdzekļiem ir zaudēta dzīve, bet atrašanās ārpus segtām platībām izsauc klaustrofobijas lēkmi, nerunājot par visu citu fobiju aktivizāciju. Kurš gan nezina cik mūsu Latvijā daudz ir briesmu, kas uzglūn maigajām jauniešu miesām no katra stūra – ērces, kariess, siena drudzis, odi, dunduri, svaigs piens un nemazgāti dārzeņi. Kur nu vēl perspektīva nodzīvot dienu bez Kellogs un čipsiem.

 


Protams pastāvēja iespēja jauniešus piemānīt – neteikt, kas viņus gaida, bet tas draudēja ar ģimenes skandālu, kas protams izpaustos, kā visu ieteikumu ignorēšana un čīkstēšana divu dienu garumā.
Uzmanīgi sāku piebraukt sievai ar ideju. Viņa tajā iekodās ar gadu badināta bulterjera vēso attieksmi – JĀ!!!
Bet bērni?
- MMMM.
- Bērni! Uz laukiem brauksim? Tur būs forši!
- Ī-Ī-Ī-Ī-Ē! Nēē! Mans seriāls! Mani draugi!- Viens pār otru gvaltēja jaunā paaudze.
Manī sāka briest slepkavnieciski despotiskas tieksmes, bet šajā brīdī sieva bija diplomātijas augstumos - Vecīši neko šajās dienās nedara. Pavasara darbi beigušies, ražas laika vēl nav...

 


O jā! - Jaunatnes acis iemirdzējās. Protams, ka vecvecāki kompensēja mums nozagto maigumu uz saviem mazbērniem. Tur bija viss, ko sirds vēlas, un tas bija galvenais iemesls viņus tur parasti nesūtīt. Šoreiz bija iemesls piezvanīt un ieminēties par iespēju uzgrūst mazos mežoņus viņu izturīgajiem pleciem.
Vecīši iebildumus necēla. Pat informācija, ka mēs viņus uzgrūdīsim viņu daudzcietušajai saimniecībai uz veselām divām dienām un trim naktīm, viņus nesamulsināja. Viņi droši vien ir svētie!
Diskusija izvērtās par izbraukšanas laiku. Ceturtdien vai piektdien? Trīssimt kilometru nav daudz, bet desmitos vakarā pēc darba nedēļas var būt visai apšaubāms baudījums, pat ekstrēmās atpūtas cienītājiem.

 


Nonākam pie kompromisa. Ceturtdien līdz vecīšiem un piektdien līdz galam.
Ceturtdienas vakars bija brīnišķīgs. Tik medaini bērni sen nebija manīti. Abi ar sievu viens otru no snaušanas atturot slīdējām uz vecīšu māju. Draudzīgi stutējoties ieklenderējam savā atvēlētajā istabiņā un noplīsām kā jau parasti, ne īsti buču neiedevuši.
Rīts uzausa pelēks, ko vēl papildināja manis sadistiski izgudrotā nepieciešamība izbraukt septiņos no rīta. Sadistiski, bet nepieciešami, citādi sekotu brokastis, bērnu apčubināšana un izbraukšana savlaicīgi – ap pusvieniem.

 


Pelēkā rītā, pa pelēku šoseju, ripoja pelēka mašīna, ar pelēki norasojušiem logiem, kurā divi pelēkos ceļa tērpos tērpti cilvēki, ar pelēkām, viegli aizpampušām sejām, no pelēkām metāla termokrūzēm dzēra melnu kafiju.
Tā bija svētlaimes prelūdija.
Mans pelēkais noskaņojums noturējās līdzi līdz brīdim, kad spidometra šautriņa pārsniedza 60 kilometru atzīmi. No tā brīža es traucos kā laika mašīnā. Katrs kilometrs atgrieza mani manā pagātnē. Ne jau apziņas, bet fizisko izjūtu ziņā.
Brīdī, kad pirmie saules stari palīda zem pelēkajiem mākoņiem, kā piedzēries vīrs zem laulenes segas, es jau biju visai možā noskaņojumā. Pat doma, izmīlēt pusguļošu sievu šosejas malā novietotā automašīnā nešķita peļama.

 


A ko? Man vairs nav divdesmit, kautrība palikusi iepakaļ, šoseja visai dzīva, apmales platas, ne kādu tas interesē, ne arī kāds ievēros.
Sieva, vēl aizvien iežmiegusi kājstarpē kafijas krūzi, cītīgi centās notēmēt savu degunu izšķirošam triecienam pret paneli, tikai nevarēja izšķirties, vairāk pa labi, vai kreisi.

 


- Pat nedomā, vecais āzi!!
Manas rokas virzību viņas celīša virzienā viņa bija iztulkojusi pilnīgi pareizi. Telepāte vai? Patiesībā jau viņa bija tikpat jaukā noskaņojumā, kā es, tikai nekaunīgi izmantoja iespēju vēl brīdi pabūt labākajā vietā pasaulē – snaudā.
Labi, ja jau man nav lemts šturmēt viņas morāles cietokšņa sienas, varu arī rullēt tālāk, kā alvas zaldātiņš. Tikai pat alvas zaldātiņam nav liegts sapņot...

Komentārs par rakstu: Veco izklaides

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!