Visi tik ļoti mīl lietot vārdu salikumu «bērnības trauma». Bet var taču būt trauma, kas iegūta vēlāk un nosaka tavu uzvedību atsevišķos dzīves mirkļos visu atlikušo dzīvi. Piemēram, to, kādos dzīves brīžos tu seksuāli uzbudinies īpaši spēcīgi. Vienam tas ir sekss gultā zem segas, kur viņš jūtas īpaši drošs (nesaprotu, tas atgādina pienākuma izpildi) vai citam sekss automašīnā autostrādes malā (zināms ekshibicionisma paveids). Man tas ir sekss brīvā dabā. Varat to nosaukt par ekshibicionismu vai zināma veida zoofilijas projekciju, bet man patīk. Man patīk arī partneres, kuras tas uzbudina, un vienmēr velk pie šāda tipa sievietēm.

Nez vai tā ir bērnības trauma vai iedzimts atavisms. Vismaz kāre uz šādiem izgājieniem man nav radusies uzreiz. Sākumā, kā katram jaunam cilvēkam man bija vienalga kur to darīt, ka tikai tiku klāt pie medus poda.
Tad nāca viņa. Viņa bija vienmēr tik karsta un slapja cik vien vīrietis var vēlēties. Viņai patika sekss. Vienmēr. Katru reizi ejot uz tikšanos ar viņu bija jābūt gatavam seksam. Visur.

Tas nebija apgrūtinoši, tomēr tas «bojāja gaumi», jo ļāva izvēlēties patīkamāko vietu un laiku. Varbūt ar to laiku neesmu precīzs, bet vietu gan varēja izvēlēties jebkuru, sākot no kabineta un beidzot ar automašīnu šosejas malā. Es viņu dievināju.
Tā nu arī mēs izmēģinājām visu iespējamo. Vislabāk bija brīvā dabā. Nosacīti brīvā, bija sekss automašīnā mežmalā ar atvērtiem logiem. Vislieliskākais pusnaktī mežonīgā pludmalē pilnmēness staru gaismā. Vai jūs ziniet cik pievilcīgs izskatās mīļotās sievietes ķermenis mēness gaismā? Tas izstaro pats savu gaismu. Katra kustība mirdz pati par sevi, tās it kā šķiļ dzirkstis. To var salīdzināt ar atlasa audumu, kas slīd cauri pirkstiem. Pamēģiniet, iedomājaties un pamēģiniet. Vienīgais par ko bija jārūpējas bija liels un biezs palags uz kura mīlēties, jo pretējā gadījumā smiltis atstāj tikai vienu iespējamo pozīciju, praktiski bez jebkādām variācijām. Smiltīm ir slikta īpašība, tās pielīp visur sevišķi pie sakarsuša ķermeņa un tādejādi var noberzt maigākās ķermeņa daļas vai spļaudīt smiltis, kas čirkst starp zobiem un tas nebūt nav seksuāli pievilcīgi.

Sekss mežā ir līdzīgs, tur smilšu vietā nāk skujas – tikpat viegli notīrāmas kā petroleja. Turklāt, atšķirībā no pludmales, mežs ir īpaši uzuzbudinošs saules tveicē, kad paralēli mums, ar pavairošanas priekiem cenšas nodarboties ikkatra dzīvā radība un jūsu neapsegtais ķermenis viņiem ir kā liels poligons. Tāpēc to brīžu, kad var mīlēties sūnu gultā netraucēti, nav tik daudz. Pilnvērtīgam panākumam ir vajadzīga saulaina silta un vējaina vasaras sākuma diena. Vasaras sākums ir labākais, jo tad ir mazāk konkurentu - sēņotāju un ogotāju izskatā. Tie gan parasti necenšas pieteikties komentētājos, bet vienalga traucē jau ar savu klumzīgo ārieni vien. Iedomājieties vēl vienu dalībnieku, kurš uzvilcis gumijniekus kā milzu prezervatīvus, mīlējas ar dabu tieši jūsu acu priekšā brīdī, kad jūs to pašu dariet ar savu mīļoto cilvēku.

Sekss brīvā dabā ir kas īpašs, jūsu partnera smarža sajaucas ar dabas smaržām neatkārtojama dzimumdziņu vairojošā buķetē. Ne jau velti senči apdzejoja mīlestību ievu ziedos. Jūsu glāstus un glāstus, kas skar jūsu ķermeni, daba papildina ar vēja glāstiem. Asins duna ausīs rezonē ar viļņu dunu. Tas ir uzbudinājuma augstākā punkta sasniegšanas labākais stimulators. Augstāk, augstāk un augstāk. Un izšķīst dabas mīlestības un seksa eksplozijā, ļaujot lēni tam noplakt izbaudot vēja glāstus matos un uz ķermeņa. Vai to var salīdzināt ar barbarisku pārošanos naktī gultā zem segas ar izslēgtu gaismu?

Nē. Kopš šiem brīžiem, man ir cita izpratne pa seksu. Dzīvnieciskais ir tas, kas gultā, pildot pienākumu un organisko programmu. Patiesais - tas kurš divu ķermeņu un dvēseļu savīšanās tur un tad, kad... Kad ir vēl kas vairāk par vienkāršu vēlmi pāroties.
Ir pagājuši gadi un norimušas kaislības. Ģimenes dzīve ir iespiedusi savos rāmjos visu, arī seksuālo dzīvi. Harmonija ar mīļoto cilvēku ir padarījusi cēlāku pat seksu laulības gultā, bet cīņa par baudu nav atmesta. Kad vien varam, bēgam no civilizācijas mīlestības vārdā.
Lai šalc ap mums mežs un jūra. Lai san smiltis un odi. Katra tāda maza uzvara pār ikdienu attālina dzīves pagurumu par vēl vienu brīdi.