Foto: Laimes Ligzda

Pavisam maz laika atlicis, kad atkal cits citam teiksim tik ierastos vārdus „Laimīgu Jauno gadu!” Mēs pasakām, sadzirdam it kā pašu par sevi ierastu tradīciju un diez vai īpaši piedomājam, ko patiesībā nozīme laimīgs gads un laime vispār. Protams, ne jau katru brīdi būtu jāiegrimst filozofiskās pārdomās, bet reizēm varbūt noderētu: cik bieži un kādā kontekstā lietojam tādus vispārinātus jēdzienus kā Dievs, tēvzeme, mīlestība...Jā, arī laime.
 

Neslēpšu – pirmo reizi izdzirdot, ka kādam atpūtas kompleksam dots nosaukums „Laimes ligzda”, pie sevis visai skeptiski nodomāju: nu, nu... Kādai gan būtu jābūt vietai, kas sevi var dēvēt par Laimes ligzdu? Tikai, pašai nokļūstot Cēsu pusē un kaut neilgu brīdi esot gan tieši viesu namā, gan, vismaz skatienu pārlaižot arī pārējai apkārtnei, pamazām nāca apjausma: lūk, šeit ir tiešs un reāls pierādījums, ka vārda devēji bijuši un joprojām, protams, ir ar to iekšējo inteliģenci apveltīti cilvēki, kādu reti var iegūt tikai augstās skolās vien: tā ir dzīves gudrība, tā ir sirds gudrība.

Neviens jau man laimi nepienesa klāt un nepiedāvāja – lūdzu, cienājies! Mums te tieši pāris laimes pīrādziņi vēl atlikuši... Vienkārši ieraudzīju un sevī pieņēmu dažas būtiskas lietas. Vispirms - cilvēku harmonijai ar apkārtējo vidi. To, ka Vidzemes ainavas ir brīnišķīgas, mēs visi zinām. Taču tiešām būtiski ir šo ainavu saglabāt, tai netraucēt un ikvienu saimniecisko darbību „saskaņot” ar dabu.

Tam, ka tas iespējams, „Laimes ligzda” ir vistiešākais apliecinājums. Un tad uzreiz domas jau dodas tālāk – ja jau pat nejaušs viesis paspēj īsā laiciņā izjust dabas un cilvēka harmoniju, tad tiešām saprotami, kādēļ tik daudzi jauni pāri savu kāzu dienu vēlas nosvinēt tieši „Laimes ligzdā”. Jā, pieļauju, ka apzināti daļēji arī nosaukuma pēc, jo vēl jau ir mums prātā palikuši vārdiskie stereotipi, ka katrai jaunai ģimenei jāvij sava ligzdiņa un jāaudzē mazie putnēni, ka „ej, laimīte, tu pa priekšu, mēs tavās pēdiņās”, bet šajā vietā, visticamāk, ne jau maza loma ir saimnieces apbrīnojamajai viesmīlībai un radošajai izdomai, visām iespējamajām ērtībām, pats par sevi saprotams, bet arī vislabākajā nozīmē – skaistumam un mieram, kas tiešām ļauj justies laimīgiem. Kā pēc tam – tas jau cits stāsts.

Tiesa, „Laimes ligzdā” ir iespēja padomāt arī par to, kas notiek pēc tam, kad kāzas nosvinētas, baltā kleita un uzvalks nolikti skapī un sākas ikdiena ar ikdienas priekiem un bēdām. Un ne no šodienas skatu punkta vien, bet arī palūkojieties fotoattēlos, kas saglabājuši vairāku paaudžu liecības. Skatos vecajās bildēs pie sienas (foto no Cēsu muzeja arhīva) un redzu: lūk, tā reiz te, Cēsu pusē, svinējuši Vasarsvētkus, tā godājuši jubilārus, tā strādājuši... It kā likumsakarīgi, taču tajā pašā laikā tik aizraujoši, ka šajā viesu namā nav tikai istabiņas kā istabiņas, bet katrai savs nosaukums un arī atbilstošs interjers: Bibliotēkas istaba, Spilvenu istaba, Sprīdīša istaba (ar tiešām senu gultiņu, kur saldi izgulējušās vairākas paaudzes), Vecmāmiņas istaba ar neiztrūkstošo kaķi gultas kājgalī (jā, tiešām – siltais, mīkstais, murrājošais mincis patiesi ir būtiska Vecmāmiņas istabas daļa).

Un kaķi „Laimes ligzdā” patiesi iederas un nemaz neskandalējas ar daudzajiem putniņiem, kas arī te raduši mājvietu, jo pazīstam taču stāstu arī par Laimes kaķi...

Anita Grīniece
Foto no www.laimesligzda.lv