Vidzemes pilis

Reizes skatīts: 9430

Karte

Apraksts

Vidzemes mazās pilis
DIVU DIENU MARŠRUTS
Rīga – Mālpils – Bīriņi – Lēdurga – Igate – Limbaži – Dikļi – Zilaiskalns – Valmiera – Stalbe – Straupe – Rīga.

Tiem, kam patīk ceļot, bet naudas maciņš vairs nav tik biezs, lai dotos dārgās ārzemju tūrēs, patīkamus brīžus sagādās iepazīšanās ar Vidzemes skaistākajām muižām un pilīm, pa vidu veldzējoties arī dabas ainavās.

PIRMĀ DIENA
Braucam Siguldas virzienā (A2) līdz Garkalnei, kur jāpagriežas pa labi, nokļūstot uz P3 ceļa. Izbraucam cauri Tumšupei, garām Allažmuižai, līdz nokļūstam Mālpilī, Rīgas rajona tālākajā daļā, nieka 55 km no Rīgas.
Senākās ziņas par Mālpili aizsniedzas līdz 1207. gadam, kad Sudas upes krastā atradās lībiešu valdnieka Maneģinta pils. Šeit bijusi arī Livonijas ordeņa pils, kas nopostīta 1626. gadā. Mālpils izveidojusies 18. gs vidū pie Mergupes.
Nozīmīgākais objekts ir muižas komplekss ar 18. gs. celto muižas pili jeb kungu māju baroka stilā. Perfekti atjaunotā Mālpils muiža jeb mazā pils slejas Pils ielā 6.
Muižas vēsture aizsākās 1760. gadā, kad landrāts Gustavs fon Taube lika uzcelt kompleksa pirmo ēku – Kungu namu. Jau Taubes laukos ap šo ēku tika iekopts romantisks parks baroka stilā (22 ha platībā) ar neskaitāmām takām, tiltiņiem un dīķiem, kas šobrīd ir aizsargājams 19. gs. ainavu parks. Muižas teritorijā atrodas garšaugu un puķu dārzs, divas strūklakas, bet četros dīķos (0,64 ha), kas savienoti ar caurtekām, bagātīgi zied ūdensrozes. Pastaigu celiņi papildināti ar īpašiem soliņiem, kas veidoti no parka vecajiem kokiem. Parkā var aplūkot restaurēto barona Taubes pieminekli, kas tika uzcelts pēc viņa nāves 1775. gadā.
Par baronu Taubi saglabājusies teika:
„Mālpils muižā esot dzīvojis dzimtkungs Taube, kurš bijis ļoti bargs pret saviem dzimtļaudīm. Taube esot licis viņiem rakt tā saucamos Sibīrijas dīķus, kas bijis smags darbs. Pats Taube sēdējis dīķa vidū ar pātagu rokās, kur tagad atrodas saliņa, lai uzreiz varētu pārmācīt tos, kas nav varējuši citiem tikt līdzi.
Kādu reizi kungu muižas parkā sakodusi čūska. Pēc šī kodiena kungs nomiris. Bērni apglabājuši Taubi parkā, bet tur viņam nav bijis miera, tādēļ viņš gājis pa naktīm uz pili spokoties. Tad dzimtkungs ticis pārapbedīts kungu kapos. Visi ļaudis, kas gājuši gar Taubes kapu, uzvēluši tam virsū pa akmenim. Tā ar laiku dzimtkunga kapa vietā izveidojusies paliela akmens kaudze, kas esot redzama vēl šodien.”
Pēc barona Taubes nāves nomainījās vairāki īpašnieki, līdz 1905. gada nemieru laikā muižu nodedzināja. 1907. gadā arhitekts Vilhelms Bokslafs sāka darbu pie muižas projektēšanas, un līdz 1911. gadam ēka bija gatava, iegūstot mūsdienās redzamo veidolu. Par godu muižas arhitekta 150. gadadienai tēlnieks Gļebs Panteļejevs iemūžinājis Bokslafu bronzā. Pirmajā mirklī no tālienes pat grūti saprast, ka tā ir skulptūra, nevis dzīvs cilvēks ar rasējumu rulli padusē. Piemineklis uzstādīts vietā starp Kungu māju un oranžēriju.
Vēsturiski muižas kompleksā bija iekļautas 38 ēkas, tostarp dārznieka namiņš, oranžērija, stallis, ratnīca, smēde, strādnieku dzīvojamā ēka.
2006. gadā Kungu namā sākās grandioza restaurācija, lai tas atkal paceltos savā pirmatnējā cēlumā. Iespēju robežās tika saglabāts iekštelpu sākotnējais plānojums. Mazā pils ieguva lielisku, vēsturiski precīzu interjeru, atdzima kamīni un podiņu krāsnis, paneļa griesti no melnā ozola, zvaigžņveida raksta parkets, ozolkoka kāpnes un pils terase. To visu papildināja antikvāras mēbeles klasicisma un bīdermeijera stilā, kā arī vērtīgas greznumlietas. Ēkas augšējā stāvā iekārtots Latvijas Meliorācijas un zemkopības muzejs.
Mālpils muiža ir ne vien brīnišķīgs klasicisma arhitektūras piemineklis un vēstures muzejs, bet arī luksusklases viesnīca četros stāvos ar 24 numuriem un restorānu. Tā ir vieta, kur sarīkot neaizmirstamas svinības vai arī vienkārši atpūsties: pastaigāties pa parku, iznomāt laivu un baudīt dīķa ainavu vai arī izmēģināt braucienu ar antīko velosipēdu. Arī par bērniem padomāts, viņiem izveidots rotaļu laukums. Pēc aktivitātēm var atpūsties ar kokgriezumiem rotātajā Tējas namiņā vai ieturēt maltīti restorānā. Ja ir vēlēšanās nakšņot kādā no senatnīgajiem viesnīcas numuriem, vēlams pieteikties iepriekš, zvanot pa tālr. 27843843 vai sūtot vēstuli uz e–pastu: info@malpilsmauiza.lv
Izbraucot no Mālpils, jādodas Siguldas virzienā pa P8 ceļu. Kad nokļūstam uz lielās A2 šosejas Siguldas pievārtē, pagriežamies Rīgas virzienā līdz pagriezienam uz Murjāņiem. Tālāk braucam līdz Raganai (P7ceļš), kur nogriežamies uz Bīriņiem (P9 ceļš).
Iegriežamies apskatīt Bīriņu pili – eklektikas stilā 1860. gadā celtu pili ar greznu interjeru. Ielūkosimies pils vēsturē!
13. gs. šeit dzīvoja lībieši un vietu sauca par Koldesselli – smilts kāpu kalnu, ko ienācēji vācieši pārdēvēja par Kolceni.
16. gs. Livonijas kara laikā Johans Bīrings ar savu karavienību atbrīvoja Ivana Bargā karaspēka ieņemto Turaidu, Cēsis, Limbažus u.c. vietas, kā balvu saņemot no Polijas – Lietuvas karaļa Kolcenes muižu. Bīrings bija kļuvis par leģendu latviešu zemniekiem, tāpēc Kolcene tautā tika saukta par Bīriņa muižu līdz pat 20 gs. sākumam.

Tas notika tā. Aleksandram un Elionorai Pistolkorsiem bija trīs bērni – viena meita un divi dēli: Renāte, Ēriks, Maksis. Viņi bija ļoti pieķērušies cits citam. Vecākais dēls Ēriks par visu vairāk mīlēja jautras kompānijas un balles. Savukārt Maksis devās uz Kaukāzu, lai piedalītos armijas rīkotajos manevros. Taču drīz vien mājinieki saņēma traģisku vēsti, ka Maksis gājis bojā dienesta vietā Kaukāzā. Brāļa nāve satrieca Ēriku. Viņš iegrima smagā depresijā. Tikai pateicoties radinieku gādībai un Bīriņu muižas mieram, viņš lēnām sāka atlabt. Pie Renātes par kalponi strādāja jauka un piemīlīga meitene, kas rūpējās par Ēriku slimības laikā. Drīz vien mājinieki ievēroja, ka abu jauniešu attiecības sniedzas krietni vien tālāk par draudzīgu aprunāšanos. Vēl pēc kāda laika Ēriks paziņoja, ka vēlas precēties. Māte nevarēja pat pieļaut domu, ka dēls precas ar zemas kārtas meiteni, un, cerēdama, ka kalpone apkaunota aizies no muižas, nolēma rīkoties ar viltu. Viņa uzrakstīja vēstuli, ko pirms aizbraukšanas it kā atstājis Ēriks. Tajā bija teikts, ka viņš nolēmis precēt savai kārtai piederīgu sievu. Māte nezināja, ka meitene bija gaidībās. Nespēdama izturēt rūgto vilšanos un gaidāmo negodu, meitene pakārās. Kad pilī atgriezās Ēriks, bija jau par vēlu. Šī traģēdija pilnībā aptumšoja Ērika prātu, un 1912. gada ziemā viņš muižas parkā nošāvās.
Tolaik cilvēkus, kas bija izdarījuši pašnāvību, apglabāja ārpus kapsētas. Tā kā jaunais barons bija augstas kārtas, viņu tomēr guldīja dzimtas kapenēs, un mācītājs noturēja aizlūgumu par viņa dvēseli.
Par jauno kalponi neaizlūdza neviens, tādēļ vēl līdz pat šai dienai nemierīgajās pilnmēness naktīs, meklēdams savu mīļoto, viņas gars klīst pa Pili…
Taciņas kā senāk jūs ievedīs pils parkā, ko kādreiz Augusts fon Pistolkorss veidojis savai mīļotajai sievai Emīlijai fon Herderai. Tur varat apmeklēt Mīlestības saliņu, uzkāpt Eņģeļkalnā, pasēdēt zem Mīlestības ozola, kā arī iegriezties ūdensdzirnavās, kur pēc 100 gadu darba atpūšas vecie dzirnavu gaņģi.
Pēc Augusta fon Pistolkorsa nāves 1886. gadā Bīriņi nonāca viņa dēla Aleksandra īpašumā, kurš 1870. gadā veica plašus muižas pārbūves darbus, ierīkoja ceļu līdz Neibādei (tagadējie Saulkrasti) un to apbūvēja.
1925. gadā Grāmatrūpnieku slimo kase Bīriņu pili sāk pārbūvēt un atklāj sanatoriju, kurā ārstē astmu un sirds slimības. Arī padomju laikā pilī iekārto sanatoriju, uz kuru dodas atpūtnieki no visas Padomju Savienības.
1993. gadā pili sāk nomāt un vēlāk iegūst īpašumā Jānis Vimba. Viņš ir radošs un drosmīgs cilvēks, kurš atgriež pilij jaunu dzīvību. Šodien Pilī notiek banketi, kāzas, viesības, semināri, ekskursijas, darbojas restorāns, viesnīca un pirtis.

Bīriņos piedāvā plašas atpūtas iespējas un ekskursijas. Īpaši domāts par bērniem un jaunlaulātajiem. Ja visu vēlaties apskatīt paši bez ekskursijas vadītāja, varat mierīgi apstaigāt apkārtni, iegriezties pilī, apskatīt interjeru.
Starp muižas pili un dzirnavu ezeru iekārtots neorenesanses stilā veidots parks. Ezera krastā atrodas paviljons. Šī lapenes tipa kolonnu balustrāde noslēdz triju uz ezeru vedošu terašu kompozīciju. Izejot cauri vecajam ābeļdārzam, nonākam parka vecākajā daļā, kas 1876. gadā izveidota mežā. Apmēram 50 m uz dienvidrietumiem no pils sākas egļu gatve (350 m) uz Mellinu dzimtas kapliču, kas būvēta 1819. gadā. No kapličas ejam 100 m uz dienvidrietumiem. Meža taciņa sasniedz upīti. Ejam gar upīti vēl 50 m, tad to šķērsojam un virzāmies uz rietumiem. Pēc 160 m iznākam uz meža ceļa, nogriežamies pa labi. Ieraugām dīķi ar Mīlestības saliņu. Pēc 300 m – ceļa krustojums. Ejot 100 m rietumu virzienā, sasniedzam muižnieka A. fon Pistolkorsa sievas Emīlijas pieminekli. Šeit nogriežamies pa labi ziemeļaustrumu virzienā un atkal iznākam pie pils.
Ja vēlaties, lai jūs pavada gids, piesakieties iepriekš pa tālr. 64024033 vai 64024034.
No Bīriņiem pa zemes ceļu (skatīt norādes) dodamies uz Lēdurgas dendroparku, kas ir viens no bagātākajiem Latvijā. Tajā var iepazīt vairāk nekā 1000 koku un krūmu sugu, pasugu un varietāšu. Tas dibināts 1973. gadā, plešas 36 ha platībā un to veidojis un iekopis viens vienīgs entuziasts – Arvīds Janitēns.
Pastaigai pa kādu no dabas takām jāatvēl minimums stunda, pēc tam turpat stādu audzētavā var iegādāties kāda eksotiska auga stādu. Cenas – pieņemamas.
No Lēdurgas dodamies uz Vidrižiem, jo Vidrižu pagastā, 78 km no Rīgas, apskatāma īsta pils. Igates pils pirmoreiz hronikās minēta 1455. gadā. Ap 1880. gadu, kad te saimniekoja fon Pistolkorsu dzimta, tika uzcelta kungu māja neorenesanses stilā, celtnē demonstrējot atturīgu un izsmalcinātu lakonismu.
1934. gadā Latvijas bērnu palīdzības vienība no Edvarta Jenerta Vidrižu pagastā Igates muižas centrā nopirka muižas galveno dzīvojamo ēku, kas turpmāk tiek saukta par Igates atpūtu, kurā atradās bērnu internāts. 1940. gada vasarā Latvijas Bēnu internātu pārveidoja par bērnunamu. No 1972. gada Igates pils atradās Lauksaimniecības ministrijas pārziņā bet 1996. gadā Igates pili savā īpašumā pārņēma Valsts nekustamā īpašuma aģentūra. Celtne ir lieliski restaurēta – gaiša un svinīga. Nav brīnums, ka daudzi jaunie pāri to izvēlas kāzu svinībām, bet reprezentablas firmas – banketu un konferenču rīkošanai. Pilī ir viesnīca ar 100 vietām, pirts, sauna, baseins ar kaskādi un zemūdens masāžu, biljards. Bet pils parka kompleksā netālu no Dzirnavu dīķa atrodas viesu namiņš, kuru iespējams izmantot ģimenes pasākumu rīkošanai.
Ja gribat iejusties atmosfērā, kāda valdījusi pirms vairākiem gadsimtiem, varat šeit pārlaist nakti, kas gan ir diezgan dārgs prieks. Bet, ja nu svinat kādu nozīmīgu jubileju, to ir vērts atļauties. Parastiem tūristiem iesakām nolūkot vienkāršāku un lētāku naktsmītni, kādu maršrutā nav mazums. Pirms pamest šo patiesi skaisto, sakopto vietu, iesaku iegriezties Ūdensdzirnavu krodziņā, kas atrodas dīķa pretējā pusē, lai mierīgā un mājīgā gaisotnē varētu nobaudīt kādu senlatviešu ēdienu. Baudot maltīti, caur stikla logu iespējams vērot, kā darbojas ūdens dzirnavas, kuras vēl joprojām maļ putraimus.
Pirms atvadieties, pierakstiet koordinātes, lai noderētu kādai citai reizei.
Naktsmītnes rezervēšana Igates pils viesnīcā – tālr. 29245500 vai 26515161.
Maltītes pasūtīšanai grupai Dzirnavu krodziņā – mob. tālr. 29407386.
Saziņa par citiem jautājumiem, sūtot vēstuli uz e–pastu: igatespils@igatespils.lv

OTRĀ DIENA
Pēc nakšņošanas viesu namā vai tūrisma bāzē un kārtīgām brokastīm stūrējam uz Limbažiem. Apskatām vecpilsētu – pilsētas vēsturisko centru, kurā saglabājies 14. gs. ielu plānojums, aplūkojam veco rātsnamu, kas būvēts 18. gs., Saviesīgās biedrības namu un evaņģēliski luterisko baznīcu, kas celta 1680. gadā. Zīmīga vieta ir Mūru iela – šeit kādreiz bija nocietinājumu mūris ar trim vārtiem, arī Ģildes ielas 4. nams, kur skatāmas visvecākās durvju vērtnes (18. gs. 2. puse).
Ja ir vēlēšanās, iegriežamies Limbažu novada muzejā, Burtnieku ielā 7, kas izvietojies 19. gs. celtajā Pilsmuižas ēkā. Ja ne, vismaz aplūkojam viduslaiku pilsdrupas, kas ir viena no senākajām nocietinājumu būvēm Latvijā. Pils vārtu tornis ir vienīgais Latvijā, kur saglabājušies unikālie vārti ar paceļamo restu fragmentiem. Jaunums ir nesen izbūvētais skatu tornis.
No Limbažiem dodamies uz Dikļiem, izvēloties P11 ceļu, kas ved garām Umurgai un Oliņiem. Pirms Mazbrenguļiem jānogriežas pa kreisi, un tad jau līdz Dikļiem – viens spārna vēziens.
Dikļi ir pazīstami kā vieta, kur aizsākušās latviešu teātra un dziesmu svētku tradīcijas. 1818. gadā Dikļu muižā tika uzvesta muižas kalpotāja Jāņa Peitāna pārtulkotā Fridriha Šillera luga “Laupītāji”, kurā kā aktieri piedalījās Dikļu zemnieki. 1864. gada Vasarsvētkos netālu no Dikļu muižas parka norisinājās mācītāja un rakstnieka Jura Neikena noorganizētie pirmie Dziesmu svētki.
Galvenais apskates objekts ir Dikļu pils – neobaroka stila ēka.
Dikļu muiža ir sens fon der Pālenu dzimtas īpašums. Senākās ziņas par Dikļu muižas vēsturi ir saglabājušās no 15. gs sākuma, kad šis īpašums piederējis Gotšalkam fon der Pālenam. Pālenu dzimta šeit saimniekojusi 300 gadu, pēcāk – Tīzenhauzeni un barons Volfs.
Dikļu pils tagadējā ēka tika uzcelta 1896. gadā, kad muiža piederēja baronam Paulam fon Volfam, izveidojot izteiksmīgu neobaroka celtni, ar mansarda jumtiem gan centrālajā daļā, gan sānu rizalītos, gan atturīgi plastiski rotājot ēkas fasādes.
Dikļu muižas ansambļa otrā būtiskākā sastāvdaļa ir klēts, kas ir vecāka par pili un celta 18. gs. beigās vēlīnā klasicisma formās, ar Vidzemes klētīm neraksturīgu majestātisku portiku.
Rekonstruētā klēts piemērota konferenču un semināru rīkošanai (papildus galvenajai ēkai) līdz 200 personām, turklāt tajā ir 14 viesnīcas numuri un vīna pagrabs.
Uz dienvidiem no pils atrodas dīķis, par ko tiek stāstīts, ka tam bijusi ozolkoka grīda. Aiz dīķa sākas Mazbriedes (senāk saukta arī par Pāli un Dikļu upi) stāvajās gravās ierīkots ainavu parks jeb Mežaparks 20 ha platībā, kas organiski papildina Dikļu muižas ēkas. 20. gs. sešdesmitajos gados, apsekojot Dikļu muižas parku, tika konstatēts, ka tajā aug ap 20 eksotisku koku, tostarp Lielā liepa (apkārtmērs – 5 m).
Pils ēkas izskats būtiski mainījās pagājušā gadsimta 30. gadu beigās, kad to pārbūvēja sanatorijas vajadzībām, un turpinājās 50. gados. Vēlreiz restaurēta 2003. gadā, respektējot visu senatnīgo – no pagraba līdz pat bēniņiem. Pilī saglabāta oriģinālā koka apdare – sienas, griesti, parketa grīda, kā arī izveidota īpaša kamīnu (21) un krāšņu kolekcija. Tā tiešām ir apbrīnas vērta. Katrs objekts – izcils mākslas darbs, kas ir dominējošais interjera elements ikvienā zālē.
Kā jau visās mūsdienīgi restaurētās pilīs, te ir gan viesnīca (26 divvietīgas istabas un 4 luksusnumuri: Prezidenta, Mednieka, Barona un Līgavas), gan restorāns ar biljarda zāli, gan telpas semināriem (5 dažāda lieluma zāles līdz 100 personām ar visu nepieciešamo tehnisko aprīkojumu) un svinībām (6 greznas zāles līdz 200 personām), gan atpūtas komplekss ar saunu, pirti, masāžas kabinetu, peldbaseinu ar pretstraumi un ūdens kaskādi.
Ja vēlaties pili kārtīgi izstaigāt, jāpiesakās ekskursijai, ko arī iesaku darīt. Pievērsiet uzmanību arī lieliskajai latviešu mākslinieku gleznu kolekcijai, kas izvietota pa visiem stāviem un lieliski sasaucas ar interjeru.
Ja vēlaties jau iepriekš pieteikties uz ekskursiju, zvaniet pa tālr. 64207480 vai rakstiet uz e–pastu: pils@diklupils.lv
No Dikļiem dodamies uz Valmieru, jo arī šajā ceļa posmā ir ievērības cienīgi apskates objekti. Savulaik barons Volfs netālu no Dikļiem lika uzcelt divas ēkas – darbnīcu un strādnieku māju, kuras nosauca par fabriku. Tur apmetās meistars Augusts Brastiņš ar ģimeni. 1992. gadā tur atklāja piemiņas zīmi māksliniekam, vēsturnieka m dievturu mācības pamatlicējam un Latvijas pilskalnu pētniekam Ernestam Brastiņam (1892–1940).
Nedaudz tālāk atrodas Zažēnu māju vieta – sala tīrelī, kur 17. gadsimtā tika dedzinātas raganas. Tur līdz 1978. gadam cilvēkus pieņēma Latvijas pēckara gadu spēcīgākā dziedniece Zilākalna Marta, īstajā vārdā Marta Rācene (1908–1992), kura apglabāta Iecavas kapos. Viņa iekļauta pasaules slavenāko dziednieku sarakstā. Iespējams, dziedniece māju vietu neizvēlējās nejauši – Varbūt Martas veidolā reinkarnējusies kāda no sadedzinātajām zintniecēm...
Par Zilākalna Martu saglabājies daudz nostāstu. Viens no tiem vēsta, ka 1949. gadā padomju varas pārstāvji bija paredzējuši viņu izvest. Atbraukuši miliči, Marta iekāpusi mašīnā, bet to nav bijis iespējams iedarbināt. Kā dziedniece izkāpusi, motors atsācis strādāt. Un tā – vairākas reizes. Tad miliči, manāmi izbijušies, atmetuši ar roku un aizbraukuši. Starp citu, Martas nopelns esot, ka no šī pagasta uz Sibīriju netika aizvesta neviena ģimene.
Tālāk dodamies uz pašu Zilokalnu, kura augstums ir 127 m. Uz tā virsotni ved asfaltēts ceļš, kas sākas Pužas mežā. Kopš neatminamiem laikiem Zilaiskalns bijis svētvieta. Nostāsti vēstī par tautas pulcēšanos kalnā un ozolu svētbirzīm, kur notika dažādi rituāli, lai paredzētu nākotni. Senatnē tur esot bijis svētavots, kura ūdens dziedējis acu vainas. Kalnā esot apbedīti 13. gs. kaujās kritušie varoņi. Viduslaikos latvieši nereti savus tuviniekus slepeni pārapbedīja šajā senču svētvietā. Kāda leģenda stāsta, ka te apbedīts lībiešu varonis Imanta, kurš kaujā pie Rīgas 1198. gadā esot nodūris bīskapu Bertoldu, tāpēc vienu no apaļajiem pauguriem sauc par Imantas kapu.
Kalna nosaukums Zilaiskalns varētu būt cēlies no mūžīgās dūmakas tā virsotnē. Kalnam ir vairākas galotnes. Lielākajā no tām 1985. gadā uzcēla meža uguns novērošanas dzelzbetona torni. Lai tvertu labus skatus, tajā nemaz nav jākāpj.
Mūsdienu bioenerģētikas speciālisti uzskata, ka Zilākalna apvidus ir Latvijas visspēcīgākā enerģētiskā vieta. Šeit vienā punktā kopā saejot četras uguns āderes, kas dod pozitīvu starojumu. Par tādu vietu saka, ka tai ir laba aura. Izmēģiniet!
Tālāk dodamies uz vienu no Latvijas senākajām pilsētām – Valmieru.
Pēc vēstures dokumentu ziņām, pilsētas teritorija 12. gs. beigās ietilpa seno letgaļu Tālavas valstī. 1214. gadā to pakļāva krustneši. Rīgas bīskaps par pārvaldnieku iecēla no Pleskavas padzīto kņazu Vladimiru (ar viņa vārdu saistās Valmieras nosaukuma izcelsme). Pirmoreiz hronikās Valmiera minēta 1323. gadā. 14. gadsimtā tā kļuva par Hanzas savienības locekli. Pilsēta atradās seno tirdzniecības ceļu un Gaujas ūdensceļa tuvumā. Tas veicināja Valmieras attīstību. Lielu ļaunumu pilsētai nodarīja 1623.–1625. g. mēra epidēmija, kā arī postošie kari. Polijas – Zviedrijas kara laikā pilsētā ienāca Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs. Zviedru laiki saistās ar Valmieras uzplaukumu. No 1783. gada Valmiera bija apriņķa pilsēta.
Valmiera ir vienīgā Latvijas pilsēta, kurai 8 km garumā cauri vijas skaistā un mainīgā Gauja, līdz ar to savs prieks būs gan dabas, gan arhitektūras pieminekļu mīlētājiem. Gaujas dēļ Valmieru iecienījuši ūdenstūristi, kuri sāk vai beidz savu laivošanu tieši šeit. Savukārt ziemā Baiļu kalns piedāvā izmēģināt slēpes vai sniega dēļus. Inventārs nav jāņem līdzi – to var iznomāt uz vietas.
Tālāk – laiks virzīties uz māju pusi. Izbraucam uz A3 šosejas, kur var rullēt pieklājīgā ātrumā. Pusceļā iesaku piestāt Stalbē, kur var iegriezties radošajā darbnīcā veikaliņā Ezeriņi (norāde – tieši ceļa malā), kur ne vien varēsit papriecēt acis ar dažādajiem akmens un stikla izstrādājumiem, bet arī iegādāties pašmāju suvenīru vai interesantu dāvaniņu tuviniekam vai draugam.
Dažus kilometrus tālāk būs apdzīvota vieta Plācis. Nepaskrieniet garām, jo šeit atrodas Straupes pienotavas veikals! Svaigi piena produkti – tieši no ražotnes. Tas ir tikpat kā tirgū iepirkties pie zemniekiem.
Dažus kilometrus uz priekšu ir Straupe. Šajā vietā ir vērts uzkavēties, taču – citu reizi. Vienīgā pieturas vieta varētu būt kafejnīca Šķesteri, kur derētu iemalkot kafiju vai paēst kārtīgas pusdienas mājīgā atmosfērā.
No Straupes līdz Rīgai – nieka 40–50 minūšu skrējiens. Cauri Rīgai tikt, kā zināms, – prasa tikpat ilgi. Taču, cerams, ka abās dienās gūtie patīkamie iespaidi palīdzēs saglabāt možu garastāvokli arī visciešākajos sastrēgumos.
Maršrutu aprakstīja un objektus fotografēja Līga Zītara