Ceļojums pa Ziemeļvidzemi

Reizes skatīts: 8503

Karte

Apraksts

Ceļojums pa Ziemeļvidzemi: Matīši- Mazsalaca- Braslava- Vilzēni

Ināra Krūmiņa
Tālruņa numurs: 26435131
E-pasts: - inarakrumina@inbox.lv

Latvijas ziemeļdaļā ir ne mazums interesantu vietu. Te ir Mazsalaca, pilsētiņa skaistās Salacas krastā, kuru zina ikkatrs latvietis, jo Skaņākalna dabasparka nosaukums vien jau neprasa īpašus komentārus. Taču, ja Latvijas dabas un vēstures mīļotāji nokļuvuši šajā pusē, būtu interesanti apskatīt arī vietas, par kurām ir zināms mazāk, taču arī tur īstenam Latvijas dabas un vēstures mīlētajam iespējams uzzināt daudz jauna.
Ceļojums Matīši- Mazsalaca- Braslava- Vilzēni veicams divās dienās, ja vēlaties iepazīt šo Ziemeļvidzemes pusi.

Ceļojumu sākot no Valmieras, vispirms nokļūstam Matīšos. Matīši ir neliela apdzīvota vieta 25 km uz ziemeļrietumiem no Valmieras. Tur īpašu ievērību pelna Matīšu luterāņu baznīca (1686 - 1687), kuras projekta autors ir Rīgas Sv. Pētera baznīcas projektētājs, pazīstamais arhitekts Ruperts Bindenšū. Cilnī virs baznīcas rietumu portāla attēlotais Zviedrijas karaļa Kārļa XI kronis apliecina augstā valdnieka atbalstu šī dievnama celtniecībā.

Veicot 20 km, nokļūstam Mazsalacā. Savu vārdu pilsēta ieguvusi no Salacas upes. Senatnē Mazsalacas novadā dzīvojuši lībieši, kas karojuši ar Sāmsalas sirotājiem.
Mazsalacas novada teritorija atrodas Ziemeļvidzemes Biosfēras rezervātā. Salaca ir piektā lielākā un tīrākā Latvijas upe.
Mazsalaca ir vienīgā Latvijas pilsēta, kurai tik īsu brīdi bijis lemts būt nodrošinātai ar platsliežu dzelzceļu satiksmi, jo 1937. gadā atklātais Rīgas – Mazsalacas – Rūjienas dzelzceļš, 1944. gadā atkāpjoties vācu armijai tika izpostīts, un to atjaunoja tikai 1977. gadā, taču, kā vēlāk izrādījās uz neilgu laiku - līdz 1996. gadam.

Viena no senākajām ēkām ir Mazsalacas baznīca, 1890.gadā atjaunota, bet pamati ir jau no 1535.gada kā bijušās katoļu Sv. Marijas baznīcas. Pie baznīcas ir kritušo draudzes locekļu Varoņu birzs un P.Kundziņa 1917.gadā betonā veidots piemineklis, bet kapos - Lāčplēša ordeņa kavaliera Paula Zolfa kaps.

Netālu no baznīcas atrodama Mazsalacas kapsēta, sākta lietot 1773.gadā. Kapsētā ievērības cienīgi ir 2 pieminekļi. 1939.gadā tēlnieks Arvīds Brastiņš veidojis kapu pieminekli gleznotājam, grāmatu ilustratoram un skolotājam Jānim Saukumam.un E.Kurava firma ir veidojusi Pāles saimnieka Jāņa Kukurbala pieminekli. Salacas krasta nogāzes lejas daļā ir atsevišķi nožogoti kapa laukumi muižnieku dzimtām-(Felkerzāmi, Fitinghofi). Kapsētā atrodas 2 kapličas. Senākā ir Nummersu dzimtas kapliča, celta 18.gs.beigās baroka stilā. Tagad izmantojamai kapličai ir īpatnēja daudzstūru forma, tā celta 1939.gadā.
Pirmās ziņas par Valtenberģu muižu ir no 1528. gada. 19.gs. vidū Valtenberģu muižas īpašnieks barons A.Fītinghofs, vēlēdamies radīt biezi apdzīvotu vietu uz savas zemes, izraudzījās vietu, kur krustojas 5 ceļi. Domājams, ka Valtenberģu muižas nosaukums cēlies no muižas īpašnieka B.Falkenberga, kurš šeit saimniekojis 16.gs.vidū. Kopumā muižas ēkas būvētas laikposmā no 18 gs. Otrās puses līdz 19 gs.pirmajai pusei, bet atsevišķas ēkas celtas arī 19.gs.otrajā pusē.Ansambļa kompozīcijas centrā atrodas pils, kas celta 1780.gadā pēc muižas īpašnieka Vilhelma Georga fon Falkerzāma ierosmes.Iespējams, ka tās projekta autors ir Drēzdenes arhitekts un arhitektūras teorētiķis Fridrihs Augusts Krubzāciuss. 1932.gadā pils rekonstruēta, lai to piemērotu pamatskolas vajadzībām. Parka platība ir 10 ha. Tajā aug ap 60 koku un krūmu sugu . Parks veidots 18.un 19.gs.kā muižas ansambļa parks. Parka plānojums ir regulārs, rietumu virzienā tas kļūst ainavisks, un tālāk pakāpeniski pāriet mežaparkā. Pils pagalms ir līdzens, bet aiz tā atrodas stāvs terasveida Salacas upes senkrasts. Parkā atrodas dīķis ar nelielu kanālu, pār kuru ved koka tiltiņš, uzsverot pils apkārtnes simetrisko plānojumu. Parkā senāk atradusies ar kanāliem savienotu dīķu sistēma. Dīķi noderējjuši zivju audzēšanai un arī atpūtas braucieniem ar laivām.

Skaņokalnu vislabāk apskatīt no Salacas labā krasta, Skaņākalna parka . Arī atbalsi var dzirdēt tikai no labā krasta. Uz šo vietu ved asfaltēts ceļs ar norādēm, ir autostāvlaukums un atpūtas vieta. Skaņaiskalns ir 20 m augsta un ap 90m gara sarkanā smilšakmens klints . Upes straumes veidotā klints ir ļoti gluda un taisna, tas rada spēcīgāko atbalss efektu Latvijā. Upes labajā krastā stāvošais runātājs raida savu sakāmo pret klinti, bet atbalsi no klints dzird klausītāji, kas atrodas kādus desmit metrus no viņa. Atbalss efekta dēļ arī radies klints nosaukums. Dodoties uz Skaņokalnu, iespējams apskatīt Sapņu trepes, Velna kanceli, Skābumbaļļu, Velnakmeni, Velna alu, Rūķu taku, Kurbada pasaku taku.
Esot Mazsalacā, ieteicams apmeklēt arī Mazsalacas pašvaldības muzeju, kas dibināts uz mazsalacieša, kokgriezēja Valtera Hirtes(01.09.1913.-18.12.1983.) piemiņas istabu bāzes. Valters Hirte brīvajā laikā galvenokārt no ozola koka grieza dažādas figūriņas, kuras pats sauca par klonģīšiem. Viņa velni ir labestīgi, un katram no tiem ir asprātīgs nosaukums, piemēram, - Jāņu nakts velns, Velns-gaismrādis, iemīlējies velns, trīspadsmitās algas velns.
Informācija: TIC- Rīgas iela 1, Mazsalaca,
Mazsalacas novads, LV-4215 , Tel. 642 51776,
28 374774.
Iespēja ieturēt garšīgu maltīti ir kafejnīcā ,,Miks” pašā Mazsalacas centrā ( telef. 29 456570).
Iespējams pieteikt naktsmītnes viesu namiņā "Kalnameirēni" Skaņkalnes pagastā (telef. 29170210), viesu mājā ,,Miks” Mazsalacā, Pērnavas ielā 5 (telef. 64251595, 29456570), lauku mājā ,,Pilskalni” Skaņkalnes pagastā (telef. 64200376).
Otrajā ceļojuma diena ieteicams apmeklēt Braslavu- tā atrodas 12 km attālumā no Mazsalacas.
Pagastā ir trīs apdzīvotas vietas - Vilzēni, Urga un Braslava, kuru centri ir bijušās muižas.
Pagasts ir bagāts ar mežiem un ūdens resursiem, labām medību vietām.
Pagasta teritorijā atrodas Braslavas, Urgas un Vilzēnmuižas parki. Daļēji saglabājušās Vilzēnmuižas un Braslavas muižas ēkas, kas iekļautas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Braslavas pagasta teritorija pilnībā iekļauta Ziemeļvidzemes biosfēras, bet Vilzēnmuižā pie "Apsīšu" mājām ir stārķu kolonija. Braslavas muiža izveidota ne vēlāk kā 17. gadsimtā. Ap 1800. gadu celtā muižas pils nopostīta 1. pasaules kara laikā. Muižas parkā (14,2 ha) apskatāms paviljons un vārti, parkā aug 11 eksotisku sugu koki un krūmi.
7 km attālumā no Braslavas ir Vilzēni, dibināti starp 1672. - 1683.g., tad gan saukti par Salas muižu. Poļu karalis tos piešķīris kādam ārstam, vēlāk šo muižu pārvaldījis viņa znots F. Hass, kura meita savukārt to pārdevusi Oto � millingam. Vilzēnu vārdu muiža ieguvusi, domājams, 17.gs. vidū, bet, kā tas cēlies, nav zināms.Kolektivizācijas gados ēku sāka postīt, noplēsa sarkano skārda jumtu, un tā aizgāja bojā. Vēl saglabājusies muižas pārvaldnieka māja. Ievērību pelna šīs ēkas ārdurvis. Savulaik tur mājoja Vilzēnu mežniecības iecirknis. Vilzēnu parkā ir dīķis ar 3 saliņām. Nosaukumus tām neviens vairs nezina, varbūt nav bijuši, bet pie dīķa atrodas Klibais kalniņš. Tur kādreiz bija estrāde, notiku šas izrādes. Parkā 1982.g. vētrā gāja bojā 33 koki. Vēl dzīva ir dižliepa 5,1 m apkārtmērā, dižkoku sarakstos atzīmēti arī 5 ozoli apkārtmēros no 3,5 līdz 5,7 m. Savulaik parkā bijušas 33 stārķu ligzdas, tagad ne visas vairs apdzīvotas, bet dižliepā ligzda stāv kopš 1930.g.
Netālu uz rietumiem no muižas bija Vekteri, mācītāja Elmāra Rozīša (1909 -1981) mājas. Tās 70. gados nopirka dzejnieks un gleznotājs Harijs Heislers (1926 -1985) un pavadīja tur sava mūža pēdējos gadus. Tagad palikušas vairs tikai krāsmatas. � īs apkārtnes daba iemūžināta H. Heislera gleznās, bet daudzi vietējie iedzīvotāji glabā viņiem veltītās dzejas rindas