Svētdiena, 15. Decembris, 2019
Jana, Johanna, Hanna
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Ceļojums Baldone - Daugmale

Reizes skatīts: 11239
Ceļojums Baldone - Daugmale
Ceļojums Baldone - Daugmale
Ceļojums Baldone - Daugmale
Ceļojums Baldone - Daugmale
Ceļojums Baldone - Daugmale
Ceļojums Baldone - Daugmale
Ceļojums Baldone - Daugmale
Ceļojums Baldone - Daugmale
Ceļojums Baldone - Daugmale
Karte

Apraksts


Ceļojums Baldone - Daugmale
Acij tīkams un jauks ir ceļš no Baldones uz Daugmali (apmēram 15 km). Jau visai drīz, kādus 4 km aiz Baldones, ceļa labajā pusē redzama simtgadīga liepu aleja un tās galā – Mercendarbes muiža. Vai, varbūt precīzāk, Mencendorfas muiža (kā kurā avotā minēts). Nosaukuma skaidrojums pavisam vienkāršs: Mercenes – meža pīles, Dorfa – ciematiņš. Jā, šī muiža patiešām slavena ar savulaik varenām pīļu medībām.
Muižu visbiežāk saista ar Līvenu vārdu, kas bijuši pēdējie Mencendarbes īpašnieki un šeit mituši ap pusotra simta gadu. Apkārtnē Līveniem bijusi ne viena muiža vien, bet citās parasti netika dzīvots – par tām gādāja pārvaldnieki un, pateicoties ģipša raktuvēm, deva lielus ienākumus. Tikai Mencendarbes muiža, no Kurzemes – Zemgales hercoga Pētera nopirkta 1786. gadā, Krievijas cara armijas ģenerālim Matiasam Līvenam šķita gana laba, lai te vasarās pēc Pēterpils rosības atpūstos mierā un klusumā savā tā dēvētajā Medību pilī, izbaudot tuvējo mežu ieloku svaigo un veselīgo gaisu.
Bet Līvens pats gan nav bijis ilgstošas mierīgas atpūtas piekritējs, jo Mercendarbē taču tāda iespēja kā pīļu medības! Tuvumā veseli trīs ezeri – Lilijas, Lejas un Kausa. Pie muižas tikuši izrakti arī trīs dīķi. Viesu medībās nekad nav trūcis un tāpat varen daudz bijis pašu pīļu. Muižā turēti gan zirgi, gan suņi. Zirgu ganībām ierīkotas plašas pļavas, bet suņiem Līvens veltījis īpašu uzmanību un rūpes. Ikkatra medību suņa aiziešana viņā saulē bijis kā vissmagākais pārbaudījums. Stāsta, ka akmeņu krāvums pie muižas radies tādēļ, ka Līvens tieši tur apglabājis savus suņus.
Ja gribam sajust, kā muižā bijis Līvena laikos, tad vērts apskatīt (un atvērt) ieejas durvis un iekšpusē uzkāpt pa kāpnēm - tās nav mainījušās. Tāpat vēl saglabājusies vecā plīts (stāsta, ka arī tagad to pie vajadzības varot lietot) un augsts mūrītis no baltiem podiņiem, kur ierīkota īpaša slēptuvīte, kur ēdienu saglabāt siltu. Vēl no veciem laikiem – neiztrūkstošie muižu spoki. Mercendarbē esot spoku pārītis: gaišā dāma un tumšais kungs. Ko viņi īsti dara, tagadējie muižas iemītnieki īsti nezina teikt, redzēts nav, bet trokšņi naktī tukšajā zālē gan dzirdēti.
Pašlaik Mencendarbes muižā ir Baldones bērnunams. Kā stāsta vadītāja, bērnunams darbojas jau no 1939. gada un ir viens no vecākajiem Latvijā. Rūpīgi tiek kopta liepu aleja, no jauna izrakts viens no kādreizējiem dīķiem, izremontētas iekštelpas, pakāpeniski atjaunots muižas parks. Tagad bērnunamā dzīvo 10 iemītnieki un nelielais skaits rada šaubas par iestādes tālāko pastāvēšanu. Ir doma par krīzes centra veidošanu, taču jāņem vērā, ka vēsturiskās ēkas saglabāšana nepieļauj īpašas pārbūves, piemēram, liftus. Kādas atpūtas bāzes ierīkošanai savukārt nav īsti pateicīga ainava; septiņdesmitajos gados bērnunama darbinieku vajadzībām uzbūvētas vairākas neizteiksmīgas tipveida dzīvojamās ēkas.
Līvenu dzimtas pēcnācēji joprojām dzīvo Vācijā un gandrīz katru gadu atbraucot ciemos. Tā ir cieņa pret savu senču piemiņu, jo jau pirmās Latvijas brīvvalsts laikā par muižu un zemi izmaksāta kompensācija un Līveniem te nekas vairs nepieder. Bet dzimtas gars tomēr ir jūtams – ne velti vienā no muižas zālēm uz mums no portreta raugās kāda Līvena nopietnā seja. Gluži labi var iedomāties, ka vēl arvien tiek pieskatīts senču īpašums un dots labs vērtējums visiem labajiem darbiem, kas Mencendorfā jeb Mencendarbē – Medību pilī tiek un tiks veikti.
Netālu no Medību pils, sekojot norādei ceļa kreisajā pusē, nokļūstam Riekstu kalnā. Vai zinām vairāk vai mazāk par Baldones novadu, tomēr Riekstu kalns šķiet atpazīstams nosaukums un vispirms saistās ar tālo zvaigžņu noslēpumiem. Pateicoties zinātnieku pētījumiem, 1957. gadā 80 metru (virs jūras līmeņa) augsto, mežu ieskauto un no dažādiem trokšņiem pasargāto Riekstukalnu atzina par pašu piemērotāko vietu observatorijas ierīkošanai. Latvijas Zinātņu akadēmijas Radioastrofizikas observatorija sāka darboties 1959. gadā. Neesot speciālistam vai vismaz astronomijas fanam, varbūt pagrūti orientēties zinātniskajos terminos un līdz galam izprast Latvijas astronomu veikto pētījumu nozīmi, bet sīka informācija atrodama gan speciālajā literatūrā, gan arī novada mājas lapā www.baldone.lv.
Īsumā, vismaz nelielam ieskatam, šādi pieturas punkti par slaveno zvaigžņu pētīšanas centru:
- jau observatorijas darbības sākumā ar tolaik lielāko teleskopu Latvijā vienā no novērošanas paviljoniem ar atbīdāmu jumtu fotografēja zvaigznes un noteica to spožumu;
- ar radioteleskopu ik dienas, neatkarīgi no laika apstākļiem, notika Saules radioizstarojumu uztveršana un reģistrēšana, kas deva iespēju noteikt magnētiskās vētras virs zemes; varēja uztvert arī kosmisko raķešu signālus;
- vienīgi Riekstukalna observatorijā visā Padomju Savienībā pētīja sarkanās milzu zvaigznes jeb maiņzvaigznes;
- 1966. gada decembra naktī pirmie uzņēmumi tika veikti ar unikālu teleskopu, vienu no lielākajiem pasaulē - tā saukto „Vareno Šmidtu” (ražots Vācijā).
Tagad, dodoties uz Riekstu kalna observatoriju, pārņem gan bijība to cilvēku priekšā, kas te strādājuši un izpratuši to, kas parasti cilvēkam paliek lielā Visuma mīkla, gan pārdomas, jo apkārtne šķiet tik tukša un pamesta. Tomēr – ne gluži: viens no izcilākajiem Latvijas astronomiem Jānis Ikaunieks šajā vietā paliks mūžam. Observatorijas dibinātājs un pirmais direktors apglabāts turpat Riekstu kalnā un par viņa kapa vietu liecina piemiņas akmens.
Lai arī nav nekādas norādes, netālu no Riekstu kalna (tāpat ceļa kreisajā pusē) pa nelielu celiņu nokļūstam pie Liliju ezera. Biju ļoti priecīgi pārsteigta, jo asociācijās uzreiz sāka spēlēt savas spēles un atcerējos; jā, Andrim Zeibotam (iespējams, dramaturgu vairāk pazīst kā BB brokastu veidotāju radio SWH) ir luga „Liliju ezers”. Viena no tēmām – šo ezeru vispār nav iespējams sameklēt un ieraudzīt, kaut uz skatu kartiņām tas dažādos izmēros nobildēts. Tajā brīdī, kad ezeru ieraudzīju, pārņēma visai neparasta sajūta – esmu nokļuvusi pie neiespējamā... Bet, no mistikas atgriežoties pie reālā saprāta, Liliju ezers kā jau tumšs purva ezers. Pēc Latvijas Vides aģentūras ziņām, platība – 0,4 ha, izveidojies krasta piltuvveida iegruvē virs ģipša slāņiem. Vietējie teic, ka šajā ezerā nevajag peldēties; tas ir dūņains un dibens reizēm pazūd. Ir arī, protams, sava teika: ezerā noslīkusi skaista meitene un kopš tā laika viņa vakara miglā kāpjot virs ūdens un ķemmējot savus krāšņos matus. Kur kāds mats iekrīt ezerā, tur uzplaukst ūdensrozes, sauktas arī par ezera lilijām...
Tālāk ceļa abās pusēs redzams vien mežs, bet tad pēkšņi – skaisti iekopti 1. pasaules kara vācu karavīru kapi. Izbraucot Daugmalē uz Rīgas – Jaunjelgavas šosejas, uzreiz pamanāms Bēgļu akmens un Bēgļu ceļš. 1945. gadā tur vedis bēgļu ceļš – gan kurzemnieki, gan vidzemnieki devušies uz Nāves salu (tolaik vēl pussalu) un tālāk pāri Daugavai uz Krievijas pusi. Līdz Daugavai pa šo ceļa vietu var izstaigāt arī tagad.
Tik daudz dzirdēts par varonīgajiem Nāves salas cīnītājiem, ka nudien vismaz reizi gribētos tur nokļūt (Daugmalē, no Rīgas – Jaunjelgavas šosejas). Tomēr, kā izrādās, tas nav tik vienkārši kā aizbraukt ar auto vai aiziet kājām. Norādes ceļš uz kauju vietām pavisam negaidot izbeidzas Daugavā... Šajās rudens dienās nejaušam ceļotājam atliek vien sajust salai pretējā krasta jauno priežu smaržu, izstaigāties pa takām, kas atkal un atkal atgriežas pie Daugavas, nolūkoties pāri ūdens klajumam un iedomāties, kas gan šeit notika Pirmā pasaules kara laikā. Pēc Rīgas HES uzcelšanas Nāves sala, kas kādreiz bijusi sauszemes daļa un savu nosaukumu ieguvusi simboliski (tā šo zemes strēli nosauca latviešu strēlnieki), tagad tiešām ir sala un nokļūt tur var vien ar laivu.
1915. gadā cariskās Krievijas armija, atkāpjoties Daugavas kreisā krasta ielokā, saglabāja placdarmu – Iksķiles priekštilta nocietinājumus. Tos no 1916. gada pavasara līdz vēlam rudenim kopā ar krievu armijas vienībām aizstāvēja latviešu strēlnieki, izturot intensīvas apšaudes un gāzu uzbrukumus. Zināmā mērā Nāves sala sargāja Rīgu (pēc nocietinājumu atstāšanas bez kaujas vācu rokās krita arī Rīga). Vācijas armijas pavēlniecībai Nāves sala bija kā nelāga skabarga acī. Īpaši traģiska vēstures diena - 25.septembrī vācieši veica nocietinājumu likvidēšanas operāciju ar lielos apmēros pielietoto indīgo gāzi. Tomēr Nāves salas aizstāvji, zaudējot turpat trīs simtus kritušo un nosmacēto, placdarmu noturēja. Leģendāro piemiņas vietu daugmalieši rūpīgi kopj. Tiek pļauta zāle un novākti nolūzušie koki, vasaras pusē stādītas puķes pie pieminekļa ( celts 1924. gadā pēc arhitekta Eižena Laubes projekta) un „Septiņu nezināmo” kapa vietas.
Dodoties Rīgas virzienā pa Jaunjelgavas šoseju, no Daugmales centra nogriežoties pa labi (diemžēl norādes nav), var nokļūt pie prasmīgi izkoptā svētkalniņa ar Tālivalža Muzikanta pieminekli „Važu rāvējs”.
Protams, jāapskata arī Daugmales pilskalns - Daugavas kreisajā krastā atrodas viens no dižākajiem pilskalniem Baltijā. Ne tikai pilskalns viens – tā dēvētais Daugmales senvietu komplekss iekļauj arī apmetni, divus kapulaukus un senās ostas vietu. Pie Varžupītes ietekas kādreiz bijusi kuģu piestātne, kas, iespējams, Indriķa hronikā minēta kā „Zemgaļu osta”. Pēc vēstures liecībām, zemgaļi te mituši līdz 9. gadsimtam; no 10. līdz 12. gadsimtam galvenokārt lībieši.
Nevajag nemaz īpaši spilgtu iztēli, lai iedomātos, kā kādreiz - sen, sen amatnieki Daugmales pilskalna apmetnē apstrādājuši dzelzi, bronzu, sudrabu, dzintaru. Tāpat gatavoti māla podi un austi audumi. Arheoloģiskajos izrakumos savulaik atsegtas dzīvojamās un saimnieciskās ēkas ar akmens un māla krāsnīm, dzelzs ieguves krāsns, podniecības ceplis un rotkaļu darbnīcas, senpilsētas vārti. Pat rodas nedaudz dīvainas sajūtas, pa sauso zāli kāpjot pilskalnā, kur pirms gadsimtu gadsimtiem bijusi tik dzīva rosība. Jā, izrādās, ka tā laika meistari pratuši tiešām daudz ko. Atrastas neparastas monētas ar izplūdušiem attēliem. Pēc zinātnieku domām, tās ir Rietumeiropas monētu viltojumi. Skat kā – vietējie amatnieki jau sensenis pazinuši pat tādu rūpalu.
Vēl pa ceļam uz Rīgu labajā pusē – kādreiz slavenais Bābu krogs. Tagad mājas saucas „Stūri” un krogus vietā zemnieku saimniecības mājīgais veikaliņš „Pauguri”. Saimniece Inta Bērziņa zina teikt, ka agrāk esot bijis tā: šo krogu iecienījušas tieši sievietes un diezgan krietni mīlējušas iedzert. Tāpēc arī Bābu krogs. Vēl joprojām ēkā saglabājusies tāda kā krogus aura. Un, lai kā tas būtu vai nebūtu, pie bērza, kur ierīkots atpūtas stūrītis, arī šajos laikos vairāk sēžot sievas nekā vīri... Intas kundze iecerējusi „Stūros” atpūtas iespējas paplašināt, jo nezūdošā krodziņa noskaņa prasa savu. Šobrīd veikalam raksturīga iezīme - var iegādāties vietējās keramiķes Intas Radziņas darbus.
Tālāk – jau ceļš uz Rīgu vai, ja vēlēšanās, var doties uz Rīgas HES pusi un apskatīt Doles salu un Daugavas muzeju.








Kontaktinformācija

  • Novads: Baldones (bij.Rīgas rajons)
  • Adrese: 
  • Kontaktpersona: -
  • Mājas lapa: -
  • Tel.: 
  • E-pasts: -

Viesu grāmata

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!