Ceturtdiena, 17. Oktobris, 2019
Karīna, Gaits
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Ar stopiem Krievijas virzienā.

pirmdiena, 29. novembris (2010)   

Mēģinot kompensēt aizejošās vasaras dienas un nu jau arī atvasaru, kopā ar labu draugu izplānojām stopu ceļojumu uz Lagali. Ideja, tiesa, radās vēl pirms tam, kad pirmajā aukstajā rudens vakarā tika dzerts vīns netālu no Andrejsalas Ziemeļu mola. Latgale, tātad. Jābrauc ar stopiem, citādi nebūs jau tā šarma. Krievijas robežas esamība idejai piešķir slāvisku eksotiku, rudens agrīnajā stadijā- īstā vieta un laiks.

 

 

Ceļojumu sākam ar izbraukšanu ārpus Rīgas pilsētas, precīzāk, ar vilcienu līdz Salaspilij. Pa ceļam tiek nobildēts dīvaina paskata daudzstāvu nama balkons ar brieža ragiem un turpināts ceļš līdz šosejai. Pirmais šoferis mūs aizvizina līdz pašai Jēkabpilij, pa ceļam izklaidēdams mūs ar brīnišķīgi smieklīgiem stāstiem par smilšu karjerām, kurās rāpies ar halātiem un dvieļu turbīnām uz galvas. Skati, protams, tikuši sabildēti un draugiem rādīti, stāstot par to,ka foto tapuši Marokas tuksnesī. Smējāmies visu ceļu, visbeidzot izkāpām Jēkabpils pierobežā. Dīvainā granulu fabrikas smarža ar savu saldumu mānīgi atgādina Jelgavas cukurfabriku. Uzzīmējam nākamo ceļa norādi/trafaretu, lai dotos uz Rēzekni. Nostāvam teju 40 minūtes,apcerīgi vērojot Jēkabpils māju pagalmus un neticama kalibra lauku darbarīkus, ratus,traktorus. Episkā Latgales lauku sajūta. Līdz Rēzeknei aizceļojam ar fūri, kuras vadītājs ir šoferis no Krievijas. Ģērbies treniņtērpā un nepārtraukti smēķēdams sarkano „Marlboro”, viņš mūs cienā ar krievu šokolādes konfektēm „matrjošku” iesaiņojumā. Papļāpājam par latviešu prasmēm konstruēt mēbeles vai, drīzāk, neprasmēm. „Latiši umejut toļko petj i tancivatj”, saka mūsu šoferītis.

 

Ceļš līdz Rēzeknei nomērots 3 stundās, izkāpjam laukā pie masīva paskata viadukta. Rēzeknes galvenā iela stiepjas līdz pat pilsētas centram, kur atrodam pieminekli „Vienoti Latvijai” un Rēzenes pilskalnu. Iebaudam vakariņas nelielā mākslas/keramikas galerijā, kas vienlīdz ir arī kafejnīca. Paņemam komplekso piedāvājumu par 2 latiem un dodamies meklēt naktsmītni, šoreiz- Rēzeknes arodvidusskola. Ja godīgi, tad klejošana pa mikrorajoniem tumsā, ik pa laikam uzduroties puišiem mašīnās, nebija diez ko komfortabla pat divatā. Beigu galā atrodam sen meklēto naktsmītni, pasmejamies par padsmitgadnieku jauniešiem un laižam gulēt.

 

 

Nākamās dienas rīts sākas fenomenāli. Jau no sešiem rītā pie durvīm klauvē kāds vīrietis,līdz visbeidzot atveru durvis. Vīrietis saka, ka pēc pusstundas visiem būšot jāiet laukā, mācību trauksme(sāpīga atziņa,ka esam taču dienesa viesnīcā). Nosalstam 40 minūtes dzestrajā rītā, kamēr runassievas beidz oficiālo sakāmo, un dodamies atpakaļ. Dienas plānā ir došanās uz nelielu Latgales ciematu Kaunatu. Ceļu turp mērojam ar vietējo mikroautobusu, ik pa laikam ienirstot teju neticami poētiskajā Latgales mežu ainavā. Kaunata ir neliels ciemats aptuveni 30 kilometru attālumā no Rēzeknes. Dažas viensētas, monolīts miers un lauku ceļš bez asfalta uzlējuma.

 

 

Ik pa laikam iezogas sirreālas apjausmas par esošo vietu neiespējamību. Latgales lauki ir kaut kas ļoti nelatvisks, bet tai pat laikā- fundamentāls. Iespējams, slāviskās kultūras diskrētie sajaukumi radījuši šo atmosfēru, taču cilvēkus pa ceļam sastopam reti. Komunicējam galvenokārt ar šoferiem, arī šoreiz, atceļā. Mūs aizvizina Kaunatas skolas direktore ar kungu, ļoti solīda izskata pāris. Precīza, korekta valoda un ietrenētas roku kustības, paskaidrojot caurbraucamo ciematu vēsturisko nozīmi.

 

 

Pilsētā atgriežamies noguruši, ieklīstam arī Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē, kur norit dievkalpojums poļu valodā. Ar visnotaļ sakrāla rakstura sajūtām turpinām ceļu uz Rēzeknes pilskalnu,no kura paveras iespaidīgs skats uz pilsētu. Klejojumi noslēdzas pie kādas 19. gadsimta beigās celtas sarkano ķieģeļu ēkas(iekļauta kultūras mantojumu sarakstā),papļāpājam ar kādu latgaļu sieviņu, kura, protams, runā tikai krieviski. Kopējā pastaigas atmosfēra iezīmējas sirreālā ne-šīs-pasaules zīmē, kā tas līdzīgi ir bijis vien Kuldīgā. Vietas metafizika nav izskaidrojama, iespējams, tieši pārsteidzošās un neparedzamās pilsētvides dēļ.

 

 

Nākamās dienas rītā tiek mērots aptuveni stundu garš ceļš līdz ārpilsētai, kur uzsākam sākotnēji nu ļoti neveiksmīgu stopēšanas tūri. Pēc aptuveni stundu ilgas salšanas uz ceļa mūs paķer fūres šoferis, kurš mērenā 70km/h nomodā mūs aizvizina līdz pat Rīgas TC „Mols”. Tiek veikti secinājumi par nākamo ceļojumu uz Krievijas pierobežu, tikai šoreiz- iekļaujot arī Lietuvas galu.
 

Komentārs par rakstu: Ar stopiem Krievijas virzienā.

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!