Piektdiena, 15. Novembris, 2019
Undīne, Leopolds, Unda
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

16 sekundes pirms saulrieta - 1. daļa

pirmdiena, 7. februāris (2011)   

Foto: Žanneta Kaminska

Gada beigas, daudz padarītā aiz muguras. Apziņa, ka Jaunais gads un ikgadējais apjukums par tēmu - kur to sagaidīt, vairs nav tālu. Neteiktu, ka šie svētki man būtu paši mīļākie, taču tomēr vienmēr ir vēlme sagaidīt Jauno gadu kaut kā īpaši un patīkami. Lielākoties tā arī ir. Tomēr šoreiz vēlējos apzināti pamainīt vidi ne tikai dēļ gadu mijas svinībām vien. Pirmā doma- jādodas tur, kur ir siltāk, jo Latvijā termometra rādītājs ar katru dienu liecās zemāk un zemāk.

 


Kādu laiku pavadīju domājot, kur varētu šīs brīvdienas pavadīt. Gribējās tur, kur, ir nedaudz siltāk, kur varētu laiku pavadīt ar līdzīgi domājošiem ,un pats galvenais - ne kā ierindas tūrists. Uzskatu, ka lai pa īstam iepazītu kādu svešu zemi un tās kultūru, visvārīgākais ir doties ceļojumā vienam un mēģināt padzīvot tādu pašu ikdienas dzīvi, kā vietējie iedzīvotāji, un ne viesnīcās ik rītu saņemt zviedru galdā klātās brokastis, bezmērķīgi klaiņot pa pilsētu un iemūžināt vecās ēkas, ar apziņu, ka varbūt kādreiz noderēs.
 

 

Pāršķirstot savu pazīstamo cilvēku sarakstu, aizkavējoties pie viena ieraksta. Nez kāpēc tajā mirklī sapratu, ka vēlos braukt pavadīt brīvdienas uz zemi bez ziemas un okeāna krastā, jo līdz šim dzīvē man nebija radušās iespējas to redzēt. Bez liekas vilcināšanās sazinājos ar konkrēto personu un sarunāju visu par nakšņošanas iespējām un daudz ko citu. Tajā pašā vakarā internetā tika nopirktas aviobiļetes uz Porto - otro lielāko pilsētu saules bagātajā Portugālē.

 

 

Ja lidojums būtu bez pārsēšanām, tas ilgtu apmēram piecas stundas. Taču tā kā tiešie reisi no Rīgas uz Porto pagaidām nav, nācās lidot ar pārsēšanos un diezgan ilgu „sēšanos” Frankfurtē. Nē, nē - lidmašīna nesēdās Frankfurtes lidostā ilgāk kā parasti, vienkārši izmantojot „lētās” aviokompānijas, gribot negribot ir jārēķinās ka būs ilgāk jāpasēž lidostas koka solos gaidot nākamo reisu. Šoreiz veicās – „sēdēt” nācās tikai sešas stundas, bet nez kāpēc šis laiks pagāja ātrāk nekā biju plānojis. Iespējams, tas tāpēc, ka visapkārt bija vēl kādi pāris simti tādu pašu „bēdu brāļu” kā es - kopā jautrāk.
 

 

Pēc divarpus stundu lidojumā pavadītā laika, beidzot nokļuvu galamērķī. Izkāpjot no lidmašīnas, jau pirmajā mirklī nebaidoties, ka varētu saaukstēties, droši atpogāju Latvijā vilkto ziemas jaku un novilku cepuri - tajā brīdī jutos kā jaukā pavasara dienā. Gaisa temperatūra apmēram plus astoņpadsmit...
Vietējiem šis galda laiks skaitās visaukstākais. Tas ir pilnīgi pašsaprotami, jo piemēram, vecāks cilvēks, kurš dzīvi pavadījis tieši šeit, iespējams sniegu ir redzējis tikai dažas reizes mūžā. Tomēr ir gadījumi, kad sniegs priecē arī Portugāles ziemeļos dzīvojošos. Priecē, tikai vienīgi apmēram reizi trīsdesmit gados.
Lidosta atradās ampēram pusstundas braucienā no Porto centra . Manas turpmāko sešpadsmit dienu mājas arī atradās centra rajonā. Pirmajā dienā gan tālāk par dzīvokli un gultu netiku – nogurums...

 

„Sorry do you speak English?” Jeb iepazīstot Porto.

 

Līdz šim ārvalstīs esmu juties pilnīgi drošs, paļaujoties uz angļu valodas zināšanām. Nācās smagi vilties ieejot veikalā, lai nopirkt dzērienu. Uz jautājumu ”Do you speak English?” no gados jaunās pārdevējas neko vairāk par izbrīnītu skatienu nesagaidīju. Atklājās, ka tikai retais šejienietis runā angļu mēlē. Vēlāk sapratu arī to, ka iemesls tam nav īgna nevēlēšanās to darīt, bet nepieciešamības trūkums. Šī pilsēta nav tā tūristu iecienīta kā Portugāles dienvidu daļa. Taču tajā mirklī jutos dīvaini, ka nespēju pat elementārā līmenī sazināties ar apkārtējiem. Visvairāk to izjutu veikalos, tādēļ biežāk izmantoju pašapkalpošanās veikalus. Tā kā valoda nav grūta, beigās sāku apmēram noprast par ko ir runa. Tas arī bija galvenais trūkums ceļojuma laikā.

 


Bija jau arī jāsastopas ar citiem man neierastiem sīkumiem. Piemēram, ar to, ka smēķēt ir atļauts praktiski visur! Neviens nebrīnās ja supermārketā kāds smēķē. Biju iegriezies kādā no Porto universitātēm - arī tur studenti brīvi smēķē iekštelpās. Pilsētā diezgan grūti varēja atrast kādu vietu ar smēķēšanas ierobežojumiem.
Vēl neierasti šķita tas, ka vietējiem, neatkarīgi no dzimuma un vecuma, ir pilnīgi normāli spļaut uz ielas.

 

Tik ej un brīnies!
 

Porto teritoriāli ir apmēram tik pat liela kā Rīga, taču pats centrs ir pavisam neliels. Dīvaini tas, ka vienā upes krastā pilsēta saucas Porto, savukārt otrā Gaija. Abi krasti ir kalnaini un tilti ir augsti. Kalnainās vecpilsētas mazās ieliņās sākumā šķiet neizbraucamas.
Toties satiksme šeit unikāla! Pilsētā ātrumu ierobežojumu praktiski nav, tādēļ šķērsojot ielu nopietni jāpārliecinās vai kāds vietējais Pedro, kavēdams futbola treniņu, „nelido” ar vismaz 90km/h. Šķiet, ka vietējie autobusu šoferi savā starpā ik pa brīdim prieka pēc uzspēlē „kurš ātrāk”. Tāda aina - šaura iela centrā, automobiļu pārpildītas. Te kāds autovadītājs, braucot kalnā, izdomāja iedzert kafiju. Viņš ieslēdz labo pagriezienu, apstādina auto ielai pa vidu un dodas uz tuvāko kafejnīcu. Pārējie klusē! Nodomāju - nu gan dīvains tips un eju tālāk. Taču šāda veida ainas atkārtojās vēl un vēl. Ja braucat ar auto, nav prātīgi kāpt ārā un mēģināt vainīgo kaunināt... Labāk jau pagriezt skaļāk radio tango ritmus un pacietīgi gaidīt.... Tieši tāpēc sastrēgumi te var ieilgt.

 


Savukārt skaņas signālu tie lieto arī simpātiju izrādīšanai. Pilnīgi iespējams, ka kādam „sagribas” braucot ar ātrumu 150 km/h uztaurēt garāmbraucējiem, piemēram, Porto futbola komandas himnu.
Nu jā - futbols Tas šeit ir kā otrā reliģija. Turklāt bez alkohola lietošanas! Latviešu hokeja fani var braukt sēņot! Šeit ikviens līdz sirds dziļumiem ir ļoti lepns par savu zemi, pilsētu, kultūru un futbolu.

 


Tomēr vēl par satiksmi. Uz ielām lielākoties tikai un vienīgi ekonomiskās (mazās) klases automobiļi. Šaurās ielas diktē savus noteikumus. Lielās klases automobiļi ir liels retums. Toties ja jau, tad „Jaguārs”.
Runājot par „Jaguāriem”...Sociālie slāņi šeit ir izteikti nodalīti - gluži kā „ziepju operu” seriālos. Kādu dienu ieklīdu bagāto ļaužu rajonā. „Vienkārši Marija”! Ļoti greznas un lielas mājas Atlantijas okeāna krastā. Pilnīgi cita realitāte. Taču tas nenozīmē, ka pārējie ļautiņi dzīvo slikti.
Pilsētā ir arī metro. Tiesa gan tas sava maršruta brauciena laikā zem zemes atrodas visai reti, tādēļ to drīzāk varētu saukt par vilcienu. Sabiedriskais transports nav lēts. Par vienu braucienu ar autobusu nāksies šķirties no 1.20 EUR. Es izmantoju iespēju iegādāties par sešiem eiro braukšanas kartiņu 10 dienām. Vispār jau par dārgajām cenām biju pārsteigts. It īpaši pārtiku. Kukulis maizes pat līdz 1.50 eiro. Pat par studenta stila vakariņām mājās bez gaļas un liekām „ekstrām” jārēķina vismaz 10 eiro. Cita lieta - vīns un alus! Vietējiem produktiem – vietējās cenas.

 


Veikalu plauktos diezgan bagāts un priekš mums gana eksotisks jūras produktu klāsts. Portugāļu nacionālie ēdieni vairāk vai mazāk ir saistīti ar zivīm. Pastāv simtiem zivju pagatavošanas veidu. Viens no nacionāliem zivju ēdieniem ir kaltēta un sālīta menca, kuru speciāli mērcē ūdenī, lai atbrīvotos no sāls...

 

Gints Gavers


 

Komentārs par rakstu: 16 sekundes pirms saulrieta - 1. daļa

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!