Piektdiena, 22. Jūnijs, 2018
Ludmila, Laimdots, Laimiņš
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Kungs.Jūsu taksometrs jau piepeldējis ! - 1 daļa

trešdiena, 23. februāris (2011)   

Foto: Žanneta Kaminska

Katram, sevi cienošam Latvijas iedzīvotājam, stingri jāseko modes tendencēm. Vismaz reizi gadā mums jādodas Alpu virzienā, lai piecas dienas slēpotu kādā no tā saucamajiem kalnu kūrortiem. Gluži tāpat ziemas mēnešos mums jākravā ceļa somas, jo kārtīgam latviešu cilvēkam ir pienākums desmit dienas gozēties Ēģiptes vai citas dienvidu zemes saulītē!

 


Kā? Tu neesi bijis Arābu Emirātos? Tā jautāja man kāds sens paziņa un patiesā neizpratnē raustīja plecus. Kauns jau man ir, taču Emirātos tik tiešām neesmu bijis. Toties atklāju sev sapnim līdzīgu piedzīvojumu tepat vecajā, sirmajā Eiropā. Četras neaizmirstamas dienas kanālu labirintos, saules apmirdzētos dakstiņu jumtos, baložu dūdošanā un, pats galvenais – nekādu automobiļu!

 

 

Venēcija. Pilsēta, kuras šauro ieliņu labirintā no greizsirdīgo vīru atriebības savulaik bēdzis visu laiku slavenākais mīlētājs – Kazanova, Pilsēta, kur mūsdienās dzirdamas gandrīz visas pasaulē zināmās valodas. Pilsēta, kurā dzīvo tikai 350 tūkstoši iedzīvotāju, taču katru dienu lielā kanāla (Grand kanale) centrālo tiltu šķērso vismaz divi miljoni cilvēku - ar fotoaparātiem un pilsētas karti bruņoti! Četras dienas arī mums bija tas gods iekļauties kopējā pūlī, baudīt gondolas samta sēdekļus, dzīvot viesnīcā ar skatu uz kanālu un ēst īstu itāļu lazanju!

 

HELLO, TAXI!

 


Iespējas nokļūt Venēcijā ir visdažādākās. Mēs izvēlējāmies „īsāko” ceļu – pa gaisu. Čehijas aviokompānija ceļot gribošos nogādā Venēcijā tikai nieka septiņās stundās. Vienīgās neērtības – gandrīz četras stundas Prāgas lidostā, nākamo reisu gaidot. Taču nenomierināmais ceļojuma velniņš neļauj garlaikoties, jo ik brīdi jādomā par gaidāmām emocijām. Nokļūt Venēcijā var arī ar pašmāju lidsabiedrību, taču mūsu ceļi šoreiz dažādi...
Marko Polo lidosta, pašā Adrijas jūras krastā, šķiet tikai nedaudz lielāka par bijušo Spilves lidostu. Pārsimts metri pa rūpīgi bruģētu gājēju celiņu un klāt arī sabiedriskais transports – autobusi, maršruta taksometri un vienkārši taksometri. Mēs izvēlamies maršruta taksometru – lakotu sarkankoka kuteri ar dzeltenas cūkādas sēdekļiem un tonētiem stikliem. Vienam braucējam ceļš izmaksā divdesmit piecus eiro neatkarīgi no braucēju skaita. Parastais taksometrs šo pašu ceļu veic par deviņdesmit eiro. Starpība? Ja nu vienīgi tāda, ka parastais taksometrs ceļu veic trīs reizes ātrāk.
Maršruta taksometrs pa īpašu apsūnojušu baļķu iezīmētu ceļu pilsētas centrā nogādā mūs apmēram četrdesmit minūtēs. Ceļa malā – krastā, degvielas uzpildes stacijas, laivu un kuteru apkopes stacijas, noliktavas. Nu gluži vai man tik ierastais ceļš cauri Rumbulai...

 

ČETRAS DIENAS – TRĪS MĀJAS

 


Lai sagādātu vēl plašāku emociju un iespaidu gammu, jau laicīgi rezervējām katrai naktij citu viesnīcu. Pavisam kopā trīs. Katra ar savu auru, raksturu, īpatnībām.
Viesnīca „Torino” šaurā sānielā ar gadsimtiem lielu „pieredzi”. Netālu no pilsētas centrālā laukuma – Santa Marko katedrāles. Tepat netālu arī Kazanovas māja. Tiesa gan, tagad tur dzīvo gluži parasti pilsētnieki. Šķiet, viesnīcas sienas smaržo pēc mūsu brīvdabas muzeja. Nekādas liekas greznības, nekādas pārmērības. Tieši tik daudz, lai viesi šeit justos ērti, komfortabli un... Šķiet Kazanovas dzīves stils kļūst daudz saprotamāks!
 

 

Nākamā nakts četru zvaigžņu viesnīcā „Principe”. Tikai pāris minūšu gājienā no dzelzceļa stacijas. Aptuveni trīs kilometrus garais dzelzceļš un autostrāde savieno Venēciju ar kontinentu. Tūkstošiem Francijas un Austrijas studentu un vecāko klašu skolnieku brīvdienās dodas šurp, lai atpūstos no grūtās studentu dzīves. Šķiet, Eiropas Savienības lielvalstu bērniem šāds brīvdienu ceļojums nerada nemazākās materiālās problēmas. Pat tas, ka pudele „kolas” maksā gandrīz piecus eiro...

 


Viesnīca ar greznām mēbelēm, paklājiem, spoguļiem. Ar somu nesēju, kurš ietiepīgi stāv pie numura durvīm un negrasās doties prom, kamēr čaukstošs papīrītis nav nonācis no mana maka viņa kabatā!
Lai arī viesnīca „Principe” tūrisma ceļvedī tiek uzrādīta kā naktsmītne, kas no pilsētas centra atrodas gandrīz divus kilometrus, skaidrs ir viens – Venēcijā nav iespējams atrasties ārpus centra.
 

 

„Hotel de la Skala” - tā saucamajā pilsētas centrā. Smaidīgs puisis palīdz nogādāt mūsu somas numurā, kuru jau laikus bijām rezervējuši. Taču dzeramnaudas vietā šis jaunais cilvēks aicina mūs aplūkot viesnīcas lepnumu – prezidenta numuru. Kāpēc gan ne? Trešā stāvā trīs istabu numurs ar senām gleznām un kokgriezumiem. Ikdienā šis luksusa numurs maksājot ap 700 eiro. Mums jaunais itāļu viesnīcas menedžeris nez kāpēc piedāvā izbaudīt karaliskos apartamentus tikai par nieka 180 eiro. Ņemot vērā, ka šī ir pēdējā nakts Venēcijā un, ka arī savlaicīgi rezervētais numurs maksā tikai trīsdesmit eiro lētāk – esam ar mieru!
Visās trīs viesnīcās uzdodam vienu un to pašu jautājumu – kāpēc TV piedāvā raidījumus gan angliski, gan vāciski un franciski, nemaz nerunājot par vietējo valodu, taču krievu valodas neeksistē kā šķira. Lai nu kā, krieviski runā vismaz trešā daļa Venēcijas apmeklētāju. Atbildes vietā vainīgs smaids. Galvenais, ka tūristiem iespējams aplūkot vismaz deviņus Itālijas televīzijas kanālus...
 

 

Gints Gavers

Komentārs par rakstu: Kungs.Jūsu taksometrs jau piepeldējis ! - 1 daļa

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!