Trešdiena, 20. Novembris, 2019
Anda, Andīna
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

VĀCZEMES BURVĪBU MEKLĒJOT

trešdiena, 11. novembris (2009)   

Autore: Laura Celmiņa Kādā drēgnā ziemas vakarā draudzene, zinot manu tieksmi ceļot pavisam nepiemērotos apstākļos, mani pārsteidza ar jautājumu: „Vai tu kaut kad tuvākajā laikā atkal nedomā braukt uz ārzemēm?” Atbildēju noliedzoši, jo tobrīd tādu aicinājumu nejutu. Taču drīz vien augstskola manā kontā ieskaitīja stipendiju, un manas domas mainījās. Kālab gan ne?  Sesija bija sākusies, tālab neiedrošinājos doties kādā tālākā ceļojumā. Laika nebija daudz, un citu pārvietošanās veidu kā autostopi es nespēju iedomāties.

minh_bavaarijas_parlaments

 

Izlēmu, ka mans galamērķis un arī vienīgais pieturas punkts būs Berlīne – pilsēta, uz kuru citkārt diezin vai brauktu, jo visa Vācija man šķiet vienveidīga un neinteresanta, tāds stopētāja „nekurienes vidus”.  Pēc mērķa noskaidrošanas bija jāatrisina jautājums par naktsmājām. Viesnīcā gulēt neplānoju. Pēc savas un citu cilvēku pieredzes zināju, ka interesantāk būs, ja kontaktēšos ar dažiem mājas lapā www.hospitalityclub.org vai www.couchsurfing.org reģistrētiem lietotājiem un painteresēšos, vai varu vienu nakti pārnakšņot viņu apartamentos. Gan jau kāds būs ar mieru man, pasaules klaidonei, izpalīdzēt. Kad tas bija izdarīts, devos ceļā. 

 

 

 

Līdz Berlīnei tiku ātri un veiksmīgi. Pēdējais autovadītājs mani izlaida pilsētas nomalē, bet, par laimi, turpat netālu bija dzelzceļa stacija. Aplūkoju dzelzceļa plānu un nolēmu, ka braukšu līdz Aleksandra laukumam (Alexanderplatz). Diena bija pelēka, un laukums – tāpat. Viens bija skaidrs – ar pirmo iespaidu Berlīnei nav izdevies iekarot manas simpātijas. Izskatījās, ka šajā pilsētā vēsturiskā apbūve ir iemaldījusies modernās arhitektūras jūklī, jo Otrā pasaules kara laikā stipri izpostīto Aleksandra laukumu ieskāva tipiski 20. gadsimta 60. gadu arhitektūras paraugi, bet tiem pāri slējās netālu esošo baznīcu torņi. Pavisam netālu atrodas viena no tūristu apmeklētākajām vietām Berlīnē - Televīzijas tornis (Fernsehturm), kas tūlīt pēc Ostankinas televīzijas torņa Maskavā, Kijevas TV torņa un Rīgas televīzijas torņa ir ceturtais augstākais Eiropā (368 metri), un Berlīnes Sarkanais rātsnams (Rotes Rathaus).

 

 

Nospriedu, ka šis neoklasikas piemineklis ir jāiemūžina – vienkārši tālab, lai būtu kāda fotogrāfija no 1255 kilometru garā ceļojuma. minh_vecais_raatsnams Protams, bija doma aiziet līdz Brandenburgas vārtiem un pa ceļam apskatīt vairākus citus kartē atzīmētus objektus: Berlīnes Domu, Humbolta Universitāti un Unter den Linden - ielu, kas apstādīta ar liepām 4 rindās, taču, aplūkojot pilsētas plānu un attālumus, mana apņemšanās pamazām izplēnēja. Sāka krēslot, tādēļ izlēmu doties uz sarunāto naktsmītni. Gan jau tie Brandenburgas vārti nekur nepazudīs.. Norādīto adresi atradu veiksmīgi. Puisis paskaidroja, ka pie viņa esot draugi un viņi visi mācoties eksāmenam.

 

 

Uz jautājumu, kad tad viņiem būs eksāmens, saņēmu atbildi, ka mēneša beigās. Ja es būtu kaut uz pusi tik apzinīga, noteikti te neatrastos. Mazliet vēlāk jaunieši meta savu apzinīgumu pie malas un devās uz pankroka koncertu, kas notika turpat netālu, vietā ar nosaukumu „Schnarup-Trumby”. Ar vislielāko prieku viņiem pievienojos. Nākamajā rītā pamodāmies diezgan vēlu. Pilsētas apskati nolēmu neturpināt – galu galā arī mani gaida eksāmens. Jaunietis, pie kura nakšņoju, pastāstīja man vieglāko ceļu uz šoseju. Nekas, ka tas nebija gluži mans virziens. Uz apvedceļa plānoju nogriezties, kur vajag. Norādītajā pieturā izkāpu un devos uz tuvāko benzīntanku, lai noskaidrotu, vai kāds nebrauc man vēlamajā virzienā. Pēc rūpīgas iztaujāšanas tādus cilvēkus atradu. Tiesa gan, viņu angļu valodas zināšanas bija katastrofālas, taču man bija karte, un es parādīju, līdz kurienei es braukšu ar viņiem: "Nē, es nebraucu uz Magdeburgu. Nē, arī bez Potsdamas aplūkošanas iztikšu. Man vajag ŠO vietu, kur ŠIS ceļš, pa kuru mēs braucam, savienojas ar Berliner Ring," saku un izmisīgi rādu uz kartes.

 

 

Diemžēl autovadītājs norādītajā vietā neapstājās, bet aizveda mani līdz kādam benzīntankam pāris kilometrus tālāk. Sapratu, ka tā nav vieta, kur iespējams šķērsot maģistrāli. Bez tam - otrā pusē ceļam nebija ne benzīntanka, ne arī kādu ceļazīmju, kas liktu autovadītājiem samazināt ātrumu, tāpēc doties pāri sešām joslām, pa kurām brauc automašīnas ar ātrumu 130 km/h, būtu ne tikai neprātīgi, bet arī bezjēdzīgi. Bija jau vēla pēcpusdiena, un es sāku uztraukties par naktsmājām. Vienīgais risinājums, kas man nāca prātā, bija tikt smagajā automašīnā, kas visu nakti būs ceļā. Pēc pāris neproduktīviem dialogiem piegāju pie mašīnas ar Polijas valsts numuru. - Es atvainojos, vai jūs braucat uz Poliju? - Jā. - Jūs tiešām braucat UZ Poliju? - Nē, es atvainojos, es braucu NO Polijas. - Bļļļāāviens (tas tiek pateikts skaidrā latviešu valodā)! Es atvainojos, bet.. šeit noteikti ir muļķīgi meklēt kādu, kurš brauc UZ Poliju. - Tā gan. Šeit visi brauc šajā virzienā (viņš rāda ar roku uz to pusi, kuru man nekādā gadījumā nevajag). - Es esmu no Latvijas, no Rīgas, un man vajag doties mājās, bet mani šeit izlaida iepriekšējās mašīnas šoferis. Zinu, ka man vajag šķērsot maģistrāli, bet šeit tas nav iespējams.. - Jā, vieta, kur tu vari to izdarīt, ir diezgan tālu no šejienes. Sēdies mašīnā, es tevi aizvedīšu! Es neiebildu. Kamēr mēs braucām, krēsla pārtapa tumsā. Mans ceļabiedrs stāstīja, ka dodas uz Minheni darba darīšanās - viņš rīko šovus, ir apbraukājis ļoti daudzas valstis, un Minhenē viņi gatavojot nākamo uzstāšanos.

 

 

Bez tam, šī esot viena no, ja ne pati jaunākā maģistrāle Vācijā, pabeigta pirms 6 gadiem, vietām gan eksistējot ātruma ierobežojumi. Ieskatījos spidometrā - 220 km/h. Bet uz maģistrāles ātrumu nejūt. Minhene esot viena no skaistākajām Vācijas pilsētām. Tas mani ieintriģēja - ja jau Minhene ir tik skaista, tad jādodas turp. Tāpat šovakar ar tikšanu uz māju pusi varētu būt problēmas. Viņš to apstiprina - svētdienās Vācijā smagajām automašīnām esot braukšanas ierobežojumi. Jā, tad labāk aizbraukšu uz Minheni, caur www.hospitalityclub.org sarunāšu naktsmājas, bet no rīta pārliecināšos par Minhenes skaistumu. Mans ceļabiedrs nopriecājās par kompāniju vairāk nekā 500 km garumā. Nonācām Minhenē. Vīrietis, kura vārdu tā arī neuzzināju, teica: "Ir jau vēls, es tev sarunāšu atsevišķu istabu, bet, ja tas nebūs iespējams, tad istabu ar divām atsevišķām gultām. Rīt pa dienu varēsi apskatīt pilsētu, bet vakarā es braukšu uz Poznaņu, un tu varēsi braukt man līdzi."

 

Jutos pateicīga par šī cilvēka tēvišķo gādību, tomēr biju nedaudz nobažījusies – cilvēki reti kad izpalīdz viens otram, neko neprasot pretī. Bet, kā es pārliecinājos – viņš patiešām bija no tiem retajiem izņēmumiem. Nākamo dienu pavadīju, klaiņojot pa Minheni. Ar katru brīdi arvien vairāk priecājos par nejaušību virkni, kas mani bija šurp atvedusi. Minhenes Doms, Vecais un Jaunais rātsnams, Nacionālais teātris un daudzās baznīcas piešķīra pilsētai tik piesātinātu šarmu, ka ar laiku no arhitektūras baudīšanas pagura acis.

 

Taču pilsēta mani pārsteidza ne tikai ar arhitektūras pērlēm, bet arī ar cilvēku kreativitāti – kāds ubags, kurš sēdēja uz Minhenes dārgākās ielas, par savu palīgu bija izvēlējies ne jau suni, kaķi vai bērnu, bet gan lapsas izbāzeni. Lēnām aizstaigāju līdz Bavārijas parlamentam, un tad jau tuvojās vakars. Sešos vakarā man bija tikšanās ar šoferīti. Viņš teica, ka uz Poznaņu šovakar nesanākšot braukt, bet aizvedīšot mani pie sava drauga, kurš brauks uz Poliju. Mājupceļš pagāja ātri. Stāvot rindā pirms Vācijas – Polijas robežkontroles punkta es sapratu, ka šī nebūs pēdējā reize, kad došos pāri minētajai robežai. "У каждого своя романтика," reiz man teica kāds smagās automašīnas šoferis. Tā nu tas ir.

Komentārs par rakstu: VĀCZEMES BURVĪBU MEKLĒJOT

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!