Ceturtdiena, 12. Decembris, 2019
Otīlija, Iveta
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Pārgājiens Madona – Ērgļi 2. daļa

sestdiena, 21. novembris (2009)   

Bērzaune – Vestiena 13,3 km

Bolēnu Acu avots

Latvijas desmitā augstākā kalna nogāzē ir dziļa grava, no kuras iztek spēcīgs avots. Tas vēl mūsdienās ir viens no populārākajiem dziednieciskajiem avotiem Latvijā. No Bērzaunes lielceļa ejam pāri Bolēnu kalnam, tad gravā pa taciņu un kāpnītēm lejup, un esam pie Bolēnu avota, kas dažādos laikos un aprakstos saukts arī par Acu avotu, Dzīvības avotu, Veselības avotu un Laimas avotu. Tas atrodas aptuveni 2 kilometrus uz austrumiem no Gaiziņkalna, Madonas rajona Bērzaunes pagastā, pie Bolēnu mājām esošā Ošu gravā.

 

Tiek uzskatīts, ka Bolēnu avots ir hipsometriski visaugstākais mūsdienās tekošais avots Latvijā – aptuveni 262 m virs jūras līmeņa. Bolēnu Acu avots kā sena kulta vieta ir arheoloģijas piemineklis. Ūdens temperatūra avotā visu gadu +7 pēc Celsija. Veselības avotā ūdens vienmēr it kā vārās, un ziemā neaizsalst, jo ūdenim visu gadu ir nemainīga temperatūra. Veselības avots ir apmēram pusotru kvadrātmetru liels, 20 - 30 cm dziļš. Lejpus izteces vietas avota gultnē ielikta rene ūdens ņemšanas vajadzībām, bet blakus atrodas norādes zīme, kas vēstī par to, ka šis ir īpašs avots. Avota ūdenim tiek piedēvētas dziednieciskas īpašības un tā izcelšanās apvīta dažādām teikām.

 

Nostāsti par avota rašanos Daudzās teikās par Bolēnu avotu pieminēta likteņa dieviete Laima, kas bijusi saistīta ar avota izcelsmi un kuru vietējie iedzīvotāji sendienās pat redzējuši un zinājuši izstāstīt tās izskatu un gaitas. Vienā teikā teikts, ka «kādreiz Laimai, ejot gar Bolēniem, izkritusi un saplīsusi krūze. Tā bijusi skaista krūze, un Laima par to raudājusi. No viņas asarām izcēlies avots un no tā iztekošā upīte Raganīte.» Citā teikā stāstīts, ka krūze palikusi vesela, bet pieticis ar vienu pili no tās: «Laima nesusi krūzē veselības ūdeni. Pie Bolēniem, ejot pār grāvi, no krūzes izlijusi lāse ūdens. Tai vietā tad radies avots ar veselīgu ūdeni.»

 

Ticības spēks Ikviens, ienācis dziļajā Ošu gravā, pie avotiņa uzreiz pamanīs, ka avotam tuvākais koks ir izgreznots kā Ziemassvētku eglīte. Tie ir apmeklētāju atstātie ziedojumi mazu lupatiņu un citu mantiņu veidā. Laiku laikos te vienmēr ir diezgan daudz apmeklētāju. Daudzi šurp brauc tieši avota ūdens dēļ – lai šo dziedniecisko ūdeni padzertos uz vietas un ņemtu līdzi. Katrā ziņā – Bolēnu avots ir viens no mūsdienās dziedniecībā visintensīvāk izmantotajiem kulta avotiem Latvijā. Zināšanai jāpiebilst: pastāv ticējumi, ka pie svētajiem avotiem atstātos ziedojumus vai citas mantas neviens nedrīkst sev ņemt, jo citādi visas vainas un nelaimes, no kurām ziedotājs ticis vaļā, var nākt ziedojuma paņēmējam līdzi.

 

Gan veselīgs ūdens, gan nogrimušas bagātības Kā jau par daudziem Latvijas svētajiem avotiem, par Bolēnu avotu teikās teikts, ka avota ūdens ir ne vien ļoti dziedniecisks, un jo īpaši acu vainu ārstēšanā, bet tajā nogrimusi arī muca ar zelta naudu.

 

Talejas ezers

 

Ezers atrodas Madonas rajonā, Vestienas administratīvajā teritorijā. Viens no Gaiziņa apkārtnes lielākajiem ezeriem, bagāts zivīm, atklāts visiem vējiem, tādejādi viļņi tam neļauj aizaugt. Tā krastā liels Velnakmens. Talejas ezera platība 79,7 ha, vidējais dziļums 6,5 m, lielākais dziļums 15,6 m. Talejas ezers atrodas 235,7 m vjl. un ir viens no augstākajiem ezeriem Latvijā. Ezerā ietek divi strauti, bet iztek Taleja. Ezera krasti dienvidu un rietumu pusē apauguši ar mežu, bet ziemeļpusē atrodas lauksaimniecības zemes un mājas. Šeit mīt plaudis, rauda, asaris, karūsa, līnis, līdaka, kā arī plicis.

 

Talejas Velnakmens

 

Talejas ezera krastā. Teika vēsta, ka kādreiz Velns sadusmojies uz vietējiem iedzīvotājiem un nodomājis tos apslīcināt, aizdambējot no ezera iztekošo Talejas upīti. Kādā naktī Velns dabūjis milzīgi lielu akmeni un nesis to pa gaisu. Velnam akmens tomēr izrādījies par smagu, līdz upei neaiznesis, to nolicis ezera malā un domājis atpūsties. Nostājies ar vienu kāju uz akmens un slaucījis sviedrus. No Velna smaguma kāja viņam iestigusi akmenī. Šinī brīdī dziedājis gailis un Velns dabūjis bēgt. No tā laika vēl tagad akmenī var redzēt dziļu kailas kājas nospiedumu. Arheoloģiskajā literatūrā akmens apzīmēts klasificēts kā senā reliģiskā kulta piemineklis – “pēdakmens”. Interesanti, ka netālu no akmens Talejas ezera krastos ir vairākas citas vēsturiski nozīmīgas vietas – Lindēnu un Boķu senkapi un apmetņu vietas.

 

Vestienas muiža

 

* Senais nosaukums: Festen * Arhitektūras stils: vēlais klasicisms Muižas teritorijā 17.gs. starp zviedru un poļu īpašumiem atradās militārs nocietinājums - skanste, ko ietvēra ar ūdeni pildītu aizsarggrāvju sistēma. Pēc Ziemeļu kara tā zaudēja savu militāro nozīmi un uz šo vietu pārcēlās muižas centrs. Pirmā apbūve veidojās 18.gs. vidū. Parādes pagalmu ietver grāvji, aiz kuriem iebraucamā ceļa abās pusēs būvēts stallis un klēts ar lieveņa arkādi. Kungu māja celta pretī iebraucamam ceļam uz kādreizējās munīcijas noliktavas pagrabiem. Domājams, tās zelminī atradās akmenī kaltais fon Igelstrēmu dzimtas ģerbonis, kuru pēc īpašnieku maiņas noņem un iebūvē jaunuzceltās kalpu mājas zelminī. 19.gs.1.pusē kungu mājai galos piebūvē jaunus divstāvīgus korpusus un lieveni, kā rezultātā ēka iegūst vēlā klasicisma stila iezīmes. Ēka pārbūvēta 20.gs.sāk. pēc 1905.g. tā ugunsgrēka. 19.gs. vidū uzceļ arī daļu saimniecības ēkas ārpus skanstes - kalpu mājas, siltumnīcu kompleksu ar vārtiem. Parks veidots 19.gs.vidū kā romantisks ainavu parks ar lapeni un suņa kapakmeni ezera krastā.

 

Nostāsti Uz Lielā Kāļu ezera ūdens virsmas vasarās redzama kādus astoņus soļu plata, līkumota svītra. Tā sākoties starp luterāņu baznīcu un jauno kapsētu, tieši iepretim Zelta kalnam, kur no Vestienas muižas pienāk Liepu gatve. Svītra virs ūdens izskatās kā gatves turpinājums, un to dēvē par Velna ceļu, kas vedot uz elli, kas sākas zem Kāļa ezera salām. Stāsta, ka baroni bijuši bieži viesi ellē. Tā kādu reizi, kad baroni atkal sapulcējušies Vestienas pilī un gatavojās braukt uz elli, sulainis palīdis zem kamanām un, neviena nemanīts, aizbraucis baroniem līdz uz elli. Kad baroni sagājuši kādā telpā, sulainis izlīdis no kamanu apakšas un gājis lūrēt pa durvju šķirbu, ko šie tur dara. Tur baroni kopā ar velniem sēdējuši pie klāta galda un ēduši, un dzēruši.

 

Pa vidu ēšanai un dzeršanai tikušas apspriestas dažādas lietas, līdz beidzot sākuši kaulēties par cilvēku dvēselēm. Te kāds velnēns pazudis un bijis atpakaļ ar vagara dvēseli, kurš pakāries Kārļa ezera lielajā salā, un pakāra to pie lielās telpas sienas līdzās jau tur citām sakārtām. Kad baroni atvadījās un grasījās doties prom, sulainis atkal palīda zem kamanām un atgriezās pilī. Tomēr velni manījuši, ka ellē bijis kāds lieks cilvēks. Pēc laika arī pats Vestienas barons sāka turēt savu sulaini aizdomās. Mirdams barons lūdzis, lai sulainis trešā dienā aiziet pie viņa kapa un noskuj tam bārdu. Sulainis aizgājis ar, bet ieziepēdams bārdu pukojies: „Velns tavu dvēseli droši vien pakāra blakus vagara dvēselei, un mazie velnēni ellē zem salas tev apkalpoja ne sliktāk kā lielo velnu un baronus. Varētu arī tagad atskriet un nodzīt bārdu.” Tad sulainis pamanīja, ka barons sakustas un grib viņu satvert. Sulainis pametis baronu ar ieziepētu bārdu un nav gājis tam vairs tuvumā... 3.daļa sekos...

Komentārs par rakstu: Pārgājiens Madona – Ērgļi 2. daļa

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!