Pirmdiena, 14. Oktobris, 2019
Minna, Vilhelmīne
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Siguldas simbols jau 200 gadus- spieķis

pirmdiena, 14. decembris (2009)   

Tūristu spieķis ir Siguldas raksturīgākais suvenīrs, pazīstams gan 19. gadsimta Siguldas „Alpu taku” baudītājiem, gan šodienas dabas klusuma un krāsu mīļotājiem. Siguldas – Vidzemes Šveices – stāvos pakalnus un Gaujas senielejas krastus bez kārtīga tūristu spieķa nemaz nevar tā kārtīgi izstaigāt! Agrāk ceļinieks bez spieķa tālākā ceļā negāja - ar to varēja atvairīt gan niknus suņus, gan uzbrucēju, ja tādu gadījās sastapt. Uz spieķa varēja uzmaukt arī ceļasomu vai pauniņu un pārlikt pār plecu. Vēsturiski Siguldas apkaimē ir bijušas vairākas dzimtas, kas darinājušas spieķus. Sākumā spieķi bijuši pavisam vienkārši, nemizoti, bez rotājumiem. Vēlāk spieķiem nomizota tikai roktura daļa. Pakāpeniski tie ieguva gan iededzinātos rakstus, gan krāsojumu, gan zaru vietās izgrieztās velnu un dzīvnieku galviņas. Spieķus gatavo no lazdas, kadiķiem, krūkļiem, vītoliem, ievām – lokanām koku sugām, kuras var liekt, lai iegūtu spieķa rokturi. Kokus iepriekš sutina, pēc tam galu apliec ap speciālu apaļu koka formu un nostiprina. Kad koks izkaltis, to noņem no formas un izrotā. Katru Siguldas tūrisma spieķi rotā uzraksts „Sigulda”, un katrs meistars to darina citādāku. Gadsimtu mijā un 20. gadsimta sākumā zēni ar spieķu saišķiem bija redzami gan Turaidā, gan pie Gūtmaņalas, gan pie Siguldas prāmja un dzelzceļa stacijas. 

 

spiekju_parks

 

Ar Siguldas tūrisma spieķiem pelna iztikai

 

Šobrīd čaklākie spieķu meistari ir Vīganti no Turaidas – no slavenās plostnieku un spieķa gatavotāju dzimtas. Viktors Vīgants atminas: „Vecaistēvs Andrejs Vīgants man mācīja, kā spieķus taisīt. Tie bija nemizoti. Tikai galviņu nomizoja, ar nazi mizā iegrieza ornamentus- ar karstu dzelzi tos iededzināt sāka vēlāk. Mans tēvs arī kā puika ar spieķiem gājis tirgoties, es nesu pārdot ap 1943. gadu, bet bija kara laiks un tirgošana īsti negāja.” Sieva Vija Vīgante papildina: „ Esmu augusi 13 bērnu ģimenē, visi tikām pie darba radināti. Mani trīs bērni arī spieķus taisa. Kad bija maziņi, iemācījās kasīt, dedzināt, paši sev nopelnīja kādu kapeiku, lai gan mēs, lielie, palīdzējām.

 

Senāk atpakaļ, kad gatavojās iesaukt vīru kara dienestā, tad mācījos tos spieķus taisīt, lai var kaut kā iztikt – ap 1958. gadu. Sākumā taisījām baltus un devām citiem apstrādāšanai, maz varējām nopelnīt. Musturus dedzināja ar dzelzs drāti – iesita to koka puļķī, salika plītī vairākas drātis, sakarsēja un dedzināja. Taisījām pa partijām – noloka kādus 50, iededzina ornamentus, uzspiež uzrakstu „Sigulda” un nolako. Kādi seši musturīši man ir – skujiņa, rudzu vārpiņa, čūskiņa, rūtiņa, saulīte, zāģzobiņi, vainadziņa raksts, tad vēl strīpiņas, krustiņi, punktiņi, radziņi – neviens štoks nav vienāds! Krāso ar zaļo un sarkano tušu. Jā, spieķus tirgojam vēl arī šobaltdien! Ir speciālie jeb visresnākie spieķi, resnie, vīriešu un sieviešu spieķi, skolēnu, bērnu, mazie un vismaziņākie – suvenīrspieķīši. Bērniem patīk ar krāsojumu, bet lielos spieķus pircēji negrib krāsotus, tie laikam praktiskam mērķim!” Par godu Siguldas raksturīgajam suvenīram, 2007. gadā uz pilsētas 800 gadu svinībām tika atklāts arī Spieķu parks, kurš atrodas krustojumā starp Cēsu un Poruka ielām.

Komentārs par rakstu: Siguldas simbols jau 200 gadus- spieķis

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!