Trešdiena, 20. Novembris, 2019
Anda, Andīna
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Ceļot, spēlēt, dziedāt... Svētki

trešdiena, 4. novembris (2009)   

Kad aktieris Jānis Jarāns sarunājas ar dziedātāju Jolantu Gulbi, jau tad ir pienācis svētku laiks, jo viņi viens otru saprot no pusvārda. Kad ir miers, tad ir svētki

 

J.G.: Es mieru gūstu katru dienu neatkarīgi no Lieldienām.

 

J.J.: Reiz reklamējot dārgu gultu firmu trīs dienas, sapratu, ka vienu trešdaļu mūža tu pavadi gultā. Pats svarīgākais, lai būtu miers, ir miegs. Lai tu varētu normāli no rīta piecelties un iet uz darbu, tev būtu labi jāizguļas. Izgulēties var tikai labā gultā un uz laba matrača. Nav svarīgi, no kāda koka taisīts rāmis, ir būtiski, kāds ir pats matracis. Tai firmai, kuru reklamēju, izrādās, tas matracis vien tur maksāja gandrīz 1000 latu, bet tas ir kompjūterā taisīts – pēc tava auguma. No mazām atsperītēm izveido speciāli tavam augumam. Man uzdāvināja divus matračus.

 

J.G.: Kur liki otru matraci?

 

J.J.: Blakus man sieviņa guļ. Mēs nolēmām tā, nevis kopējā gultā, bet katram savu matracīti, jo svars katram no mums tomēr ir savs. Viņai – savi izmēriņi, man – savi. Viņai speciāli uztaisīja un man. Vienkārši pliks, biezs matracis. Un tad ir tā, ka tu atnāc mājās, televizora nav, un tad es eju uz savu sapņu kuģi. Atgulies... Augstākais – piecas minūtes un viss... Tu aizpeldi vienkārši. No rītiem ceļos augšā, ļoti labi izgulējies. Iesaku šim nolūkam nežēlot naudu.

 

J.G.: Pilnīgi piekrītu tev par to matraci. Es arī guļu uz ortopēdiskā matrača. Tā ir milzīga atšķirība. Tu vari izgulēties.

 

Koriģēt laiku J.J.: Es atkal esmu slims ar ceļošanu. Jaunībā es un sieva ar stopiem ceļojām līdz Krievijai un atpakaļ. Mūsu pēdējais ceļojums? Ar sieviņu mēnesi nodzīvojām Bali salā. Jebkurā valstī ir lētāk dzīvot nekā pie mums – uz vietas. Piemēram, hotelītis Bali maksāja desmit, piecpadsmit dolārus. Okeāna krastā neko vairāk par būdiņu nevajag. Jā, un es dikti gribēju pateikt, ka mani mīl... Zivis un sēnes. Esmu sēņu bende. Mēs varam ieiet mežā – tu neko nesalasīsi, bet es to izdarīšu. Mani rumpis pats nes, kur vajag. Pagājušajā mēnesī mani aizveda uz Norvēģiju zvejot. Nu, mīļā?! Lai arī man ir nelielas problēmas ar sirdi, tas bija tieši tas, ko vajag. Rokas, kājas trīc, sirds lec pa muti laukā, bet tu velc ārā savus 20 kilogramus... No puskilometra dziļuma.

 

J.G.: Jā, vienīgais – kā ar darbiem to savienot ?

 

J.J.: Tāpēc man ir laimējies, ka neesmu nevienā teātrī. Es strādāju tikai ar labiem projektiem. Pats sev nosaku cenu. Kad gribu braukt, pasaku – mīļie, tajā mēnesī nestrādāšu. Atvainojiet! Esmu priecīgs, ka pats varu koriģēt savu laiku. Iespējams, tāpēc mani nevazā visās avīzēs, prezentācijās. Jo esmu komiķis, neesmu liela personība. Tauta gan mani mīl, esmu tāds parasts. Savējais. Es esmu bijis Miedziņš. Miedziņa periods man tagad atgriežas, jo uz ielas man nāk klāt skaistas, burvīgas sievietes un normāli trīsdesmitgadnieki veči, sakot: «Miedziņ, tu biji mans elks!»

 

J.G.: Tauta mīl tos, kas viņus iepriecina un uzjautrina. Turklāt pilnīgi jūtu tavu ceļojumu „fīlingu”. Biju Izraēlā saistībā ar darbu. Divas nedēļas Jeruzālemē. Dzīvoju blakus Jeruzālemes vecpilsētai. Izrādās, ebreju rajons ir vistīrākais, viņiem arī uz jumtiem ir ielas. Pašaizsardzības nolūkos jauniešiem ir ieroču nēsāšanas atļaujas, jo tur taču ir karš.» Kādu vakaru nokļuvām tur, kur pulcējās ļoti daudz jauniešu, un kas ir pats interesantākais – viņi nebija agresīvi. Kad Rīgā satieku jauniešu pūli, nezin kāpēc jūtu agresiju. Kāpēc tā? Jeruzālemes jauniešiem šī nāves un dzīvības robeža ir daudz tuvāk, viņi visi iet armijā, pat meitenes.

 

Vai uzspēlēsi ar mani golfu? J.J.: Cenšos vismaz trīsreiz vai četrreiz gadā izrauties no Latvijas. Ja neizdodas, spēlēju golfu.

 

J.G.: Šķiet, tas ir tāds opīšu garlaicīgais variants (smejas). Kur ir kaifs tajā visā?

 

J.J.: Kaifs tajā visā ir domāt, ka tā ir opīša spēle... Tad atvilkties kādam līdzi un pamēģināt uzsist. Kad tu uzsit un aizlido, tad tikai saproti to «Ā!» Un kad pārstaigā visu laukumu, un ieraugi dabu. Cik tu esi tizls, nevarot trāpīt pa bumbiņu. Cik miljonu naudas ir laimēts, tāpēc ka cilvēkiem ir tāda spēle. Tev noliek bumbiņu un saka: «Ja trāpīsi pa bumbiņu, tev nolieku Ls 50. Tikai trāpi, un tad ir pffff... Un tu pat ar piekto vai sesto sitienu nevari trāpīt pa bumbu. Jo tu esi tizls. Tā ir tikai šķietamība – kas tad tur ko netrāpīt? Tev jāizkopj golfa domāšana, koordinācija – tā ir tik stresaina spēle. Pēc tam tu staigā mājās un esi gatavs nosist, jo esi bijis šodien tizls. Bet tu vari vinnēt mašīnas – pilnīgi jaunas. Es tevi uzaicinu – paņem draugu un iziesim uz lauka, es tev parādīšu. (Sapņaini.) Mežaparkā pār kalnu nāk gulbji... Kad pāreju uz nākamo laukumu golfā, man ir tāda sajūta, it kā no jauna iekarotu sievieti.

Komentārs par rakstu: Ceļot, spēlēt, dziedāt... Svētki

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!