Svētdiena, 15. Septembris, 2019
Sandra, Gunvaldis, Gunvaris, Sondra
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Ceļojums pie grāmatas

pirmdiena, 14. decembris (2009)   

Kādreiz, padomju laika beigu gados, gājiens uz grāmatnīcu tiešām bija kā piedzīvojums. Kādā neizskaidrojamā veidā tika zināms, ka atkal gaidāms jauns pievedums. Nebija tik svarīgi, kas tieši tiks pārdots – tolaik galvenais: es atkal tikšu pie jaunām grāmatām, jo grāmatas bija pa spēkam nopirkt gandrīz katram. Tam naudiņas pietika. Īpaši atceros kādu decembra dienu, kad jau pēc sešiem no rīta kādā provinces pilsētiņā pie grāmatnīcas stāvēja garu garā rinda. Līdz ar priecīgo satraukumu, ka somā atkal ieguls grāmatu un kalendāru jaunumi, cilvēki, sniegainās kājas mīņādami, cits citam čukstēja – došot arī eglīšu svecītes. Desmit svecītes katram. Tagad vairs nevienu nepārsteigsi ne ar skaistu skaistajiem izdevumiem, ne sveču un svecīšu izvēli. Tikai piedzīvojumi, dodoties uz grāmatnīcu, sanāk daudz retāki (ja vispār sanāk). Tad varbūt vērts paceļot pāri istabai un padomāt, kādas grāmatas patiešām kļuvušas par katram savas dzīves nepieciešamību.

 

Pie sava grāmatu plaukta Vispirms parasti acis pārlaižu Džeralda Darela izdevumiem. Šī autora darbi iemīļoti visai ģimenei. Ja kādā brīdī atskan negaidīti smiekli, tad gandrīz droši var teikt, ka rokā paņemta Darela grāmata. Tas patiesi ir bezgala labestīgs talants: ar tādu iejūtību stāstīt par ikkatru dzīvo radību, klāt vēl piepinot radiniekus, kam visiem kopā iznāk tik amizantas situācijas, ka nudien nevar nepasmaidīt.

 

Pati iemīļotākā ir „Mana ģimene un citi zvēri.” Jā, skaistā un siltā Korfu sala, kur Darelu ģimene glābjas no drēgnās Anglijas, patiešām šķiet kā vislieliskākā vieta pasaulē ar visnegaidītākajiem notikumiem. Nu kaut vai mazā Džeralda māmiņa un viņas komiskā sunīte Dodo, māsa Margo ar savu nemitīgo tieksmi pēc tīrības un pašas skaistuma, brāļi Lerijs un Leslijs, kas tā vien pamanās iekulties kādā jaunākā brāļa sagādātā ķibelē ar dažāda izmēra dzīvnieciņiem, kas, viņuprāt, atrodas visnepiemērotākajās vietās... Protams, pāri visam Korfu daba un ikkatra, pat vissīkākā dzīvā būtne, kas noteikti ir uzmanības vērta. Tā ir grāmata, kas rosina pozitīvas emocijas un labu noskaņojumu.

 

Otra grāmata, bez kuras savu grāmatu skapi nevaru iedomāties – Remarka „Triumfa arka”. Neesmu bijusi Parīzē, bet pieļauju, ka, tur nokļūstot, vispirms šo pilsētu redzētu Remarka acīm. Lai arī smeldzīgi, bet tik patiesi ir cilvēku likteņi. Cilvēku, kuriem nav savas dzimtenes, māju un pat sava vārda, cilvēku, kuri izmisīgi mēģina atrast jel kādu glābšanas saliņu pasaulē, kas jūk un brūk acu priekšā. Kad bieži galvenais – izdzīvošana, pastāvēšana, kaut iluzora un īslaicīga, bet tomēr drošība, kurai tik ļoti gribas noticēt. Ticība sev un spēja izdzīvot - šīs grāmatas vēstījums man šķiet ļoti būtisks.

 

Pie draudzenēm Kādreiz, studiju gados, mēs tīri labi zinājām, kādu lasāmvielu cits citam dāvināt, kuru grāmatu katrā ziņā vajag paķert līdzi uz lekcijām, jo tā steidzīgi, patiešām steidzīgi visiem jāizlasa. Par tagadējo gaumi, saprotams, vairs neesmu pārliecināta, tāpēc telefoniski apjautājos: ko tu šobrīd lasi? Māra (norūpējusies): „Zini, es nesen centos sakārtot savus plauktus, vairs nav vietas, tikai putekļi krājas. Smieklīgi, bet nekur tālu netiku. Sakrāvu veselu kaudzīti grāmatu, kas kādreiz nopirktas, bet ne reizi (iedomājies!) nav izlasītas. Noliku visu kaudzi pie gultas ar mērķi – līdz Ziemassvētkiem vismaz pusei jābūt izlasītai. Pašlaik man „topā” ir... Neticēsi.

 

Danielas Stīlas „Zibens”. Nu neatceros, kāpēc būtu pirkusi Stīlu, bet, tā teikt, pienākuma pēc sāku lasīt. Un aizrāvos. Par garā stipru sievieti, jau nedaudz pāri četrdesmit, kurai atklāj krūts vēzi. Nu un tā tālāk, pati saproti, kā tas varētu būt. Jāpiesit pie koka, bet negaidīta slimība var uzbrukt katram. Ar nepacietību gaidu, kas notiks tālāk – vai viņai izdosies saglabāt darbu un ģimeni. Lasu un jūtu līdzi.” Vita (smejoties): „Nu gan pajautāji! Es nevis lasu, bet pārlasu. Tikai tu nesmejies – man patīk (joprojām) detektīvi. Atceries, kā vienreiz man izgāja – tā aizrāvos ar tikko nopirkto Mariņinas grāmatu, jau aiz veikala durvīm sāku šķirstīt, ka aizmirsu (!) savu bērnu ratiņos. Pusceļā uz mājām attapos, ka kaut kā taču trūkst. Šausmas, bērns atstāts!!! Kā likos atpakaļ! Par laimi, viss bija kārtībā, sīkais pat nebija pamodies. Nu tātad pārlasu Mariņinu. Un nemaz nekaunos, ka man tiešām patīk. Man vienkārši vajadzīgs spraigs, bet jēdzīgs sižets. Vēlams ar labām beigām. Lasot es negribu domāt ne par kādām savām problēmām, negribu meklēt nekādas līdzības.

marinina

 

Lasu, lai atpūstos. Vakar piebeidzu „Kad dievi smejas"  Žanete (aizņemta): „Paklau, es esmu frizētavā. Te arī lasu. Ko, ko! Žurnālus, protams. Pati nekad nepērku, bet, kamēr mati krāsojas, palasu. „Privāto Dzīvi”. „Martu”. „Ievu”. Nav nemaz tik traki, ir arī pa jēdzīgai intervijai. Piemēram, par Artūru Skrastiņu un jauno Tila Pūcespieģeļa izrādi Dailē. Prieka pēc izlasu receptes. Tās gan tūlīt aizmirstu, bet vismaz dažas minūtes ir maza izklaidēšanās. Mājās? Nu dikti jau pretēji – „Kāpēc Nīče raudāja.” Neko nevaru padarīt, ka Nīče man tuvākais filozofs. Ja par viņu ko atrodu, tad noteikti izlasu. Jā, grāmatas pērku. Tā taču pierasta lieta. Vismaz pāris reizes mēnesī līdz grāmatveikaliem aizceļoju.”

Komentārs par rakstu: Ceļojums pie grāmatas

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!