Ceturtdiena, 12. Decembris, 2019
Otīlija, Iveta
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Mūžā pietiek ar trim lietām

piektdiena, 12. novembris (2010)   

Nu jau veļu laiks aizslīdējis pāri laukiem līdz ar rudens miglām, nu jau izdegušas lāpas un svecītes latviešu karavīru piemiņai un arī kaut kam mūsos pašos līdz galam neapjaustam, kas novembra vakaros reizēm liek sažņaugties sirdij. Varbūt tad šobrīd, laikā pirms savas valsts dzimšanas dienas, būtu vērts meklēt prieku? Un īsto latvieša tēlu atrast un skaidrot nevis aptaujās, bet vienkārši palūkoties sev apkārt un, ja paveicas, satikt patiešām brīnišķīgus cilvēkus, kuri to, ko dara, nesauks par darba tikumu, par savas valsts un zemes (un līdz ar to visas tautas) godprātīgu kopšanu – tas būtu pārāk skaļi un dzejiski. Viņi tā nerunā, viņi vienkārši dzīvo , bet tā labā enerģija, kas plūst no šis it kā tikai vienkāršās „dzīvošanas”, varbūt ir labākās pasaulē radītās zāles. Pašiem radītājiem un visiem apkārtējiem.

 


Pirms dažām dienām man bija iespēja pabūt „Kalauzu dzirnavās” Vaives pusē un kādu stundiņu parunāties ar saimnieku Imantu Priedīti, aplūkot viņa saimniecību – paša rokām būvēto viesu māju. „Neviena nagliņa, neviens dēlītis te nav ar citām rokām pielikts, tikai ar manējām,”, vienkārši pasaka saimnieks. Un piebilst, ka šajā dzīvē, lai ko labu un vērtīgu padarītu, vajadzīgas vien trīs lietas: galva, rokas un kājas. Īpaši jau galva, jo bez prāta jau gan neko neizdarīsi.

 


„Kalauzu dzirnavas”, lai cik viesu mājās pabūts, patiešām ir īpašas. Viss, itin viss, kas vien iespējams, būvēts un gatavots no dabas materiāliem: no tā, ko dod apkārtējais mežs. Saimnieks ar roku noglāsta sienu, balkona un trepju margas, āra soliņus un jautā – vai jūtat? Šis ir paeglītis, te egle, te priede, te bērzs, te goba... Šķiet, viņš joprojām jūt koka dzīvību, jo koks šajās mājās nav nīcināts, pat krāsnī un kamīnā sadegot. Tā vien liekas, ka katrai pagalei līdzi tiek doti labie vārdi. Tāpat kā labo enerģiju gan ziemu, gan vasaru dod līdzās čalojošā Vaives upīte.

 


Saimnieks ir mednieks, bet arī nomedītais dzīvnieks ir palicis viņa draugs. „Nu ko tu tur ņemies, man upi būvēdams ciet – nāc mājās pie manis, tev tur būs labāk,” Imanta kungs stāsta, pa ceļa uz pirti noglāstot pārtapušo un kluso bebrīti, kas gan izskatās gluži kā dzīvs. Saimniekam tādu draugu daudz – irbīte, meža cūka, vistu vanags, peļu vanadziņš... Tagad zvēri un putni tiešām it kā iedzīvojušies mājās un ir gluži kā ģimenes daļa.
Šajās mājās nav sīkumu – pat drēbju pakaramais pirts telpā ir liels un ar savu nozīmi, jo drēbītes nedrīkstot pakārt vai nolikt šā tā. Un kamīns ir liels ar lielām malkas pagalēm, pirts krāsns akmeņi ir lieli un nav ne mazāko šaubu, ka to dotais siltums ir bezgala uzmundrinošs. Saimniekiem Ziemassvētkos viesu istabā allaž esot liela egle – līdz pašiem griestiem (un tie nudien nav zemi!) – jā, esot vajadzīgs tieši tāds svētku prieks. Un karoga masts pagalmā ir liels, augsts, pat pāri koku galotnēm. „Karogam jādod karoga gods, nedrīkst karogu uzvilkt, kā pagadās,” nosaka saimnieks. Un mums atliek vien uz brīdi aizvērt acis un iedomāties, cik vareni un diži šajā klusajā meža stūrītī valsts svētkos plīvo sarkanbaltsarkanās krāsas...Par tiem cilvēkiem, kam mūžā pietiek ar trim lietām.
 

 

Anita Grīniece

Komentārs par rakstu: Mūžā pietiek ar trim lietām

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!