Piektdiena, 3. Decembris, 2021
Raita, Jogita, Evija
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Ieriķi - Līgatne - Sigulda

pirmdiena, 28. septembris (2009)   

Tradicionālā ikmēneša divdienīgā izstaigāšanās, kuru rīko tūristu klubs ir sākusies... Šoreiz ir paredzēts izstaigāt Kumadas, Amatas, Gaujas krastus . Sākot no Ieriķiem līdz Siguldai. Sestdienas rītā visi sēžamies autobusā Rīga – Cēsis un braucam līdz Ieriķiem. Dažs vēl iekāpj pa ceļam, cits jau gaida mūs Ieriķos. Lielākā daļa braucēju autobusā ir mūsējo un pārsvarā pazīstami no iepriekšējiem pārgājieniem. Autobusa šoferītis ir pārsteigts, bet arī priecīgs, jo parasti braucēju ir ļoti maz. Pēc pusotras stundas esam Ieriķos un tur mūs sagaida divi Jāņi. Jā, par ekipējumu un pārgājiena norisi praktiski visiem ir skaidrība, ja nu izņemot tos, kuri iet pirmo reizi. Tiem tās ir pirmās ugunskristības , bet nākošreiz viss ir skaidrs. Sākam gājienu gar Kumadiņu.

 

Posmā pie lielā ceļa Kumadiņas stāvkrastos ( kokos ) ir iekārtots interesants atrakciju parks, ar trosēm, tiltiņiem, baļķiem, laipām, kāpnēm, līdzīgi kā Siguldā. Lielākā daļa par tādu eksistenci nemaz nezināja. Jauka vieta, kur vasarā izklaidēties. Šeit kādreiz bijušas arī dzirnavas. Izstaigājušies pa laipām, pa Kumadiņas stāvkrastiem, dodamies pa upi uz leju, uz Amatu. Nekāda sevišķā taka gan šeit nav, ir tikai nojausma, ka tā te kādreiz ir bijusi, vai arī tā ir dzīvnieku taka. Mēģinām turēties pie upes. Reizēm taka iet pa stāvkrastu uz leju, lai pēc tam atkal tiektos augšup . Bieži šai zvēru takai pāri pārkrituši koki, bet pati taka apledojusi, mālaina un pēkšņi tā apraujas pie upītes. Tad nākas meklēt jau citu zvēru taku laužoties cauri krūmiem pa nogāzi uz augšu. Tie, kuri šeit piedalās, šādas atrakcijas tikai gaida, tas viņiem ir kā sviestmaize. Pie pirmā smilšakmens atseguma ieturam pauzi. Ieturam pusdienas, kas jau kuram ir līdz, maizītes, kafiju. Citi iet izlūkot iedobes un uzrakstus uz smilšakmens sienas. Vispirms gan jāpāriet pāri upei pa nelielu baļķi, lai nokļūtu pie sienas. Kad siena apskatīta un maizītes paēstas dodamies tālāk gar krastu uz Amatu. Tai jau drīz jābūt. Tagad jāmeklē iespēja tikt pāri Kumadai, un tad arī jāsameklē kapu kalniņš ar interesantu vēsturi.

 

Līkumojot gar upi , drīz nonākam pie Amatas. Upes ietekā, protams, pāri tik vienkārši netiekam, diezgan dziļš. Meklējam kādu pārkritušu koku pār upi, bet kā par spīti bebri šeit nav strādājuši. Nākas nedaudz paiet atpakaļ gar upi un meklēt piemērotu vietu, lai tiktu pāri. Pēc brītiņa tādu atrodam. Tikai nelaime - ļoti slidens, jo koks ir apledojis. Grupas vadītājs pāriet pāri uzmanīgi un tad kārta pārējiem. Drošinot ar vārdiem un pasniedzot kārtis, uzmanīgi visi nāk pāri upītei. Citiem tas liekas par lēnu vai nedrošu pasākumu un tie brien basām kājām pāri seklākajā vietā. Visi pēc brīža apmierināti un gandarīti par paveikto dodamies jau gar Amatu uz leju, uz Gauju.

 

Taka mūs izved laukmalā pie kādām mājām, pie kurām netālu jābūt šim kapu kalniņam. No sētas izskrien paliels sunītis – teļa augumā, un tam aiz muguras nāk arī saimniece. Sasveicināmies, viņa saka , ka šeit ir privātīpašums, un parāda mums, kur atrodas kalniņš. Paldies. viņai! Suns mūs nav apēdis un mēs ejam norādītajā virzienā. Viņa laikam nodomāja, ka mēs esam ne pie pilna prāta ziemā ar mugursomām pa krūmiem staigājot. Pēc brīža tiešām parādās uzkalniņš ar ļoti veciem ozoliem. Jā, ir arī plakāts , kas vēsta, ka šis ir tas kapu kalniņš , ko meklējām. Tiešām šur tur zālē var pamanīt kādu akmeni vai plāksni. Uz plakāta rakstītais vēsta par nozīmīgajiem notikumiem šajā vietā un apkārtnē. Par to, ka šeit ir bijusi baznīciņa, kur pasludināja dzimtbūšanas atcelšanu, un, ka ceļoties pāri Amatai palu laikā, netālu bojā ir gājusi māte ar septiņiem bērniem. Akmens krusts zem ozola ar septiņiem maziem krustiņiem uz tā ir piemiņas zīme šiem bojā gājušiem. Skumīgi... Nedaudz pastaigājuši pa kalniņu un apskatījuši šo primitīvo akmens krustu dodamies jau uz Zvārtes iezi pāri laukam un tālāk pa meža taku. Mežā daudz mežacūku rakumu.

 

Norādes par Zvārdes iezi nav nekādas, acīm redzot no šīs puses neviens neiet. Kartē nekādas iezīmētas takas nav, bet laimīgi pēc neliela gājiena parādās kāda atpūtas vieta un tad jau arī Zvārtes ieža varenais atsegums. Mēs esam atnākuši iezim no otras puses un uzkāpuši tā augšā – laukumiņā, no kura redzama Amata un lielā pļava aiz upes. Skats iespaidīgs. Patīksmināmies un pa garām kāpnēm dodamies lejā, tad pāri upei pa trošu tiltiņu. Šeit atpūtas laukumiņā ar galdiem ir mūsu pusdienas pauze. Ēdam līdzi paņemtās maizes, dzeram tēju, kafiju, kas jau kuram ir līdz. Tauta jautra, tiek bārstītas asprātības, atstāstīti gadījumi no iepriekšējiem pasākumiem un ne tikai. Amatas krasts no Zvārtes ieža uz leju ir ļoti gleznains ar daudziem smilšu atsegumiem un alām tajos. Daudz skaistu skatu no upes līkumu stāvkrastiem. Taciņa gar upi šeit diezgan ciešama, iešana sokas labi.

 

Pēc brīža jau Kārļa tilts klāt. Sagaidām visus un dodamies uz Ķūķu iezi jau pie Gaujas. Pulkstenis tuvojas trijiem. Mums paredzēta ekskursija, pa pazemes bunkuriem Līgatnē trijos, bet mums vēl gabaliņš ko iet, apmēram 4 km.Pa stipri slidenu ceļu ejam uz Ķūķu iezi. Ieejot mežā iešana jau labāka. Tad vēl viens šļūcamais gabals no kalniņa un Ķūķu iezis klāt. Fotografējāmies. Būtu tā kā jāiet pa šo slideno ceļu atpakaļ, bet visi nolemj, ka ies gar upi, uz Līgatni pa taisno. Steidzamies uz slavenajiem Līgatnes bunkuriem. Pa mežu iešana laba, vietām pat ir kādi celiņi. Bunkuri bija vieta kur kritiskā brīdī paslēpties Republikas un valdības vadītājiem kodolluzbrukuma vai ķīmiskā uzbrukuma gadījumā. Šeit viņi varēja autonomā režīmā uzturēties trīs mēnešus. Gide mūs instruē, ko drīkst un ko nedrīkst darīt bunkurā, un tad dodamies pazemē.

 

Caur specslūžu durvīm. Iespaids apakšā gan no redzētā, gan stāstītā diezgan varens. Virs mums ir viesnīcas ēka, tad 6 m biezs zemes slānis, un tad bunkura telpas ļoti plašas un aprīkotas ar tā laika vismodernāko tehniku. Žanna stāsta, ka noklausīties cilvēku sarunas ir bijušas prātam neaptveramas. Sakaru līdzekļu izmantošanas iespējas grandiozas, nerunājot nemaz par visu pārējo pazemē. Pēc stundas stāstījuma un apskates esam atkal virszemē ar grandioziem iespaidiem un varam doties tālāk Laukā jau ir tumšs, bet mums vēl jāiet līdz Līgatnei nedaudz caur mežiņu, pa slidenu taciņu diezgan lielā kalnā, tad atkal lejā. Lielākajai daļai līdz ir lukturīši (par to bija brīdināts ).

 

Ejam kā jāņtārpiņi pa mežu, bet slidens gan. Veiksmīgi nonākam Līgatnē, tur jau gaišs, tad turpinām iet uz Līgatnes līču pusi arī pa mežu un slidenu ceļu. Visiem jautājums, vai drīz būsim naktsmītnēs un pie vakariņu galda. Atbildes diezgan divdomīgas, pa šo ceļu aiz pēdējās mājas. Ejam, ejam ir arī pa kādai mājai netālu kaut kur mežā, bet mūsu mājas vēl nav. Ejam jau labu laiku, vairāk kā stundu. Nu jau šķiet, ka pēdējā māja, ceļš ieved apgaismotā pagalmā. Jautājam pēc mūsu māju nosaukuma. Izrādās esam pareizi gājuši. Saimniece skaidro un rāda ceļu kaut kur tumsā. Ejam, priekšā arumi. Saimniece tiem, kas vēl sētā, skaidro, ka arumlauks jāapiet. Ejam pa galīgu neceļu tumsā, beidzot parādās kāda taka.

 

Ejam pa to, izrādās velo taka, kā sacīts. Pa to jāiet līdz Gaujai un tad pa kreisi. Aizejam līdz kaut kādam ceļa sazarojumam, tur norāde uz Siguldu un uz Līgatni, bet upi neredzam. Upe nezin kur. Kāds ņem sprunguli un met tumsā, krūmos. Jā, plunkšķ, tātad upe. Nu ejam pa kreisi. Pēc stāstītā un kartes tālu mūsu naktsmītnēm nevajadzētu būt. Tā arī ir, ejot pa taku, pēc kāda laika caur kokiem spīd izgaismota māja, tad vēl otra, tad vēl kāda. Meklējam kādu taciņu, kas vestu uz mājām un arī atrodam. Pēc naktsmītnes saimnieces teiktā, mums nakšņošanai paredzēta mazā māja. Ejam uz to, un tiešām tā ir īstā. Mūs jau gaida klāts galds un saimniece. Visi priecīgi, ka šodien esam galā. Nu tikai jāiekārtojas, mums ierāda istabas un paskaidro, kas kur ir. Telpas svaigas. Tūlīt arī jāiet vakariņās. Pēc desmit minūtēm visi ir pie galda un sākas vēdera prieki. Pirts paliela, gandrīz visiem pietiek vietas, daļa uz lāvas, daļa džakūzī. Šeit laikam ir īstā vieta pēc tādas pastaigas, tā var noprast no lielākās daļas.

 

Citiem vēl nelielas lustes guļamtelpās. Diena beidzas gultiņā, Ar labunakti! Otrā diena sākas ar gatavošanos gājienam uz Siguldu. Vispirms brokastis, tad atvadas no saimnieces un draudzīgajiem zirdziņiem. Laiks jauks, nedaudz piesalst, bezvējš. Kādu laiku ejam pa lauku celiņiem. Šodien mūsu pirmais meklējamais objekts ir Vildogas pilskalns. Pēc apraksta diezgan neizteikts , ejot no šīs puses. Pēc brīža esam Nurmižos, vecs muižas ansamblis ar dzirnavām, aizsprostu un dzirnavu dīķi. Drīz būs mūsu meklētais Vildogas pilskalns. Nogriežamies no ceļa un ejam pa ļoti mazu celiņu līdz kādām mājām mežmalā ar suņiem. Vēl nedaudz pa mežiņu un mūsu pilskalns ir klāt. Uzrakstu gan nekādu nav, bet bieži tādu arī nav šādās vietās.

 

Šeit pasludina ēšanas pauzi – pusdienas vai otrās brokastis. Pilskalna vieta no šīs puses, no kuras nācām, tiešām neizteikta, bet uz Gaujas pusi stāvs, pat ļoti stāvs kritums. Kurš ēd, kurš neēd, kurš staigā pa krūmiem, kurš ‘trin’ mēli. Vadonim nav miera, pēc brīža tiekam celti kājās un jādodas tālāk. Tiekam brīdināti, ka tagad iešana būs jau pa mežu un gravām bagātu apvidu. Nevienu tas neuztrauc, visi zina, ka grupas vadītājam tas ir hobijs, ne jau pirmo reizi ejam ar viņu. Pa gravām ejam augšā lejā, pāri sakritušiem milzīgiem kokiem, forsējam nelielus strautiņus, purviņus, vecupes un konstatējam: cik gan Latvijā ir liela dabas dažādība un skaistums, un tepat netālu.

 

Ejot tiek bārstītas asprātības, ja kādam aizķeras kāja vai zars norauj cepuri. Kādu brīdi ejot, dažs saka, ka jūtot cūku smaku. Cūku rakumi šeit tiešām daudz. Pēc neilga laika, kādā gravas apakšā, tiešām iztraucējam lielu cūku baru (apmēram 25) - gan lieli, gan mazi. Iztraucētas savā nodarbē lēkšo pa nogāzi uz augšu, pa priekšu vecais kuilis, tad visi pārējie. Esam sajūsmā par redzēto. Dodamies pāri cūku izvagotajai un izgulētajai vietai, kas ļoti stipri ož. Interesanti, ka cūku guļvietas ir izklātas ar egļu zariem. Droši vien, lai nebūtu jāguļ uz sniega. Ko lai saka??? Gudras gan!!! Redz, ko tik visu nevar mežā redzēt!!! Turpinām iet pa vēl stāvākām nogāzēm - gan uz augšu, gan uz leju.

 

Apbrīnojama vieta – skaista. Atkal forsējam upīti pa baļķiem un tad esam uz lauku ceļa, kas iet gar Gauju, jau netālu no Siguldas. Jānis saka, ka pavisam netālu esot “Raganu katls “ – viņš ir no Siguldas. Pēc brīža rāpjamies pa ledainu taciņu stāvā nogāzē, ļoti gara nogāze. Jānis saka, ka tā ir pēdējā nogāze. Ejam uz vietu, kur paveras varena panorāma uz Gaujas pusi. Bija vērts rāpties augšā, lai to redzētu. Nedaudz tālāk arī “Raganu katls”, smilšakmens atsegums, kuru lēnām brucina mazs strautiņš, kurš tek pa graviņu lejup. Iespaidīga vieta. Neizpratni tik rada dzelzs būris gravas apakšā. Kā tas te gadījies? Zinātāji stāsta, ka tas te ir palicis pēc filmas “Būris” uzņemšanas. Apskatījuši vareno atsegumu steidzam uz Siguldu, jo jāpaspēj uz vilcienu , kā esam plānojuši.

 

Mūsu kolonna tagad izstiepjas, dažiem vajag ātrāk nokļūt Rīgā, lai paspētu uz Liepājas autobusu. Starp mums ir arī liepājnieki. Izlīkumojam pa Siguldu un esam stacijā dažas minūtes pirms vilciena atiešanas. Pērkam biļetes, atvadāmies no siguldiešiem, arī tādi ir starp mums, un sēžamies vilcienā, lai brauktu uz Rīgu. Šādus pārgajienus tūristu klubs rīko 2x katru mēnesi, tāpēc ja vien Jums ir vēlēšanās atpūsties mazliet aizmirst ikdienas jautājumus, meklējiet internetā tūristu kluba kontaktinformāciju.

Komentārs par rakstu: Ieriķi - Līgatne - Sigulda

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!