Ceturtdiena, 17. Oktobris, 2019
Karīna, Gaits
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Saldi rūgtenā Holande

sestdiena, 30. augusts (2014)   

Pirms neilga laika bija izdevība pabūt Holandē (pareizāk gan būtu teikt Nīderlandē). Braucu ar savu mašīnu un, gribi vai negribi, prātā atgriezās deviņdesmito gadu sākums, kad uz Lietuvas – Polijas robežas bija nepārskatāma mašīnu rinda. Vismaz 6 stundas vieglajām mašīnām nācās stāvēt. Tagad, protams, viss pavisam citādi: kā zināms, Eiropas Savienībā robežu šķērsot nu nekādu problēmu. Vispār robežu var arī nepamanīt, brauc tikai un uzmanies no fotoradariem.

 

Kāpēc atceros deviņdesmitos? Tā bija mūsu pirmā iespēja iepazīties ar Rietumu pasauli. Pirms tam mums, vienkārši mirstīgajiem, kas nebija Komunistiskās partijas biedri un kam tēvu vai vectēvu biogrāfijās bija kāds „grēks”, tuvējā Polija, Čehoslovākija, VDR, Bulgārija un vēl citas „draudzīgās kaimiņvalstis” bija pilnīgi neaizsniedzams sapnis. Mēs tur netikām. Vienkārši netikām, jo taču ārzemes. Labi atceros savas sajūtas Karpatos, kad uz ceļa norādes bija lasāms „Varšava 191”. Tik tuvu, bet absolūti neaizsniedzami.  Atmiņas saglabājas; arī tagad, kad Varšavā nez cik reižu būts, šīs pilsētas vārds vien skan kā aizliegtais auglis.

 

Kāpēc rakstu par šīm atmiņām? Tāpēc, ka tik daudz gadu esam bijuši badā. Informācijas badā. Skatos uz Amsterdamu un tuvējo apkārtni: prefekti sakopto vidi, attīstīto ceļu sistēmu, sakārtoto ik zemes metru un domāju – kāpēc man liedza to visu redzēt pirms gadiem trīsdesmit pieciem? Ja es būtu redzējis, ja sapratis, ka arī tā var dzīvot, vai mana dzīve neveidotos savādāka? Vai es savu mūža laiku nebūtu izmantojis krietni racionālāk?

 

Protams, ne jau nu tagad gausties par dzīvi. Tas tikai tā, kādā mazā pārdomu brīdī. Pie tam, ja padomā, mūsu vecākiem tā dzīve bijusi krietni sūrāka. Un tomēr, tomēr – jūsmojot par Holandi, nenoliedzamajam saldumam drusku klāt nāk rūgtenums: kāpēc tik vēlu. Bet nu cienīsim vecos teicienu: „Labāk vēlu nekā nekad”.

 

Egons Meija

 

 

Komentārs par rakstu: Saldi rūgtenā Holande

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!