Svētdiena, 8. Decembris, 2019
Gunārs, Vladimirs, Gunis
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Vai 1. janvāris ir grūta diena?

pirmdiena, 4. janvāris (2010)   

1.janvārī ieslēdzu TV6 un tur stūrīti glīti un nepārprotami uzrakstīts – paģiru diena. Nu jā, laikam jau tā varētu būt, taisnību nenoslēpsi. Zinu, ka ziņkārība nav tā labākā rakstura īpašība, bet ko tu padarīsi, ja reizēm ar to nevar tikt galā? Tā nu tīri intereses pēc aizbraucu līdz tuvākajam veikalam, lai tā neuzkrītoši palūkotos, ko cilvēki šajā paģiru dienā dara, ko pērk.

 

 Pamazinātais tīģeris

 

pieveikala

 

 

Neko īpašu iepirkumu grozos gan nemanu. Kādai saimniecei, šķiet, aptrūkušās olas un tās pirmajā gada dienā tiek iepirktas vairumā (uzreiz prātā jautājums – vai kaut kas nav palaists garām un olām nav gaidāms cenas pieaugums?). Kāda cita kundze dusmīgi pārcilā vai visas plauktā atrodamās fasētās zivis, tā arī neko neizvēloties – laikam jau gadu ar „zivju dienu” tomēr neuzsāks. Šķiet, ka vērā ņemts dzirdētais ieteikums, ka pēc pārēšanās ar zirņiem un štovētiem kāpostiem labi derētu diētiska zupiņa – pie dārzeņu vitrīnām ir vislielākā rosība. Vēl pūlītis salasījies pie preses stenda, kur, laikam jau nocenoti, dabūjami pērnā gada izdevumi.

 

 

Tomēr cilvēki vairāk pērk kalendārus, pat vesela ģimene. Vīrs izvēlas Mednieku kalendāru ar visai draudīgu tuteni uz vāka, sieva nenociešas un paķer kalendāru ar un par kaķiem. Šo izvēli visnotaļ domās no savas puses atbalstu, jo kā nekā Tīģera gads un kaķis jau tāds pamazināts tīģeris jau vien ir, vai ne? kakiskalend Nu jā, alus plaukti tādi patukši un veikala darbinieks ar ļoti, ļoti nopietnu seju stāv pie tiem, it kā apdomādams – stiept vēl šurp plastmasas litrenes vai tomēr pietiks? Un apsargs šodien īpaši modri vēro, vai kāds alkohola gribētājs nemēģinās ko dvēselei alkstošu nočiept, vai pasarg Dievs, turpat uz vietas izdzert. Ko var zināt izsludinātajā „paģiru dienā”!

 

Vislielākās briesmas

 

Kad tomēr paliek neērti, tā vērojot cilvēkus, izeju laukā un pasveicinu kādu šuneli, kas piesiets gaida saimnieku. sunitis Skatoties uz sunīti, protams, atceros suņu rejas un kaucienus naktī, atskanot kārtējam salūta šāvienam. Suņiem Jaunā gada sagaidīšana droši vien ir visbriesmīgākais pārdzīvojums starp visām 365 dienām. Ja par briesmām, tad prātā nāk divi briesmu stāsti cilvēkiem. Viens – no tā paša TV6 padoma, kā cīnīties ar paģirām: sablenderē kefīru ar tomātu sulu... Ja kāds mēģinājis, labprāt pajautātu, kā garšo un vai iegūts cerētais labums. Ka tik negadās kāds cits skrejošs „labums”... Bet visšausmīgākais briesmu stāsts atmiņā iedzīts no studiju gadiem kopmītnēs: „No rīta tukšā dūšā pieķēzītā vārtu rūmē dzert siltu šņabi no netīras majonēzes burciņas...

 

 

 

 

Kā pīlei ūdens piles

 

Lai nu paliek šausmu stāsti un lai grūtā diena būtu „kā pīlei ūdens”. Jo pīles nudien jūtas lieliski, neskatoties uz auksto laiku un sniegu. Šodien gan nesastapu, bet zinu, ka šīs pīles vai katru dienu nāk barot mazā Liena Marija ar omīti. Omīte reiz man pastāstīja, ka mazmeitiņa ļoti gribot mājās kādu dzīvnieciņu, vismaz kāmīti vai putniņu, bet pieaugušie dzīvoklī gan nekādu dzīvu radību nevēloties redzēt. Tā nu abas nākot pie pīlēm un Liena Marija tās uzskatot par savām. Kāpēc gan ne, ja citi īpašnieki nav zināmi? Tas ir mazs bērna prieks, ko tik viegli var iegūt. Tikai nez kāpēc ar gadiem mēs aizmirstam, ka ne jau par visu ir jāmaksā un priecāties var arī tāpat.

 

Vientuļās eglītes kaudzeegles

 

Šajā dienā mani kas tiešām arī sarūgtināja: pamestās, kaudzē sasviestās eglītes, kas nav pārdotas un 1. janvārī kļuvušas nevienam nevajadzīgas. Vēl 31. decembrī pārdevēji, krievu puiši, elpu neatvilkdami, eglītes cilāja, rādīja un lielīja. Ne jau man dot kādu padomu un ne jau manī kāds klausītos, bet varbūt pašvaldība varētu pārdevējiem ieteikt, kā pienācīgā veidā izlietot nepārdotās eglītes. Varbūt tuvumā ir kāds pansionāts, kur vai katrā istabiņā varētu uzdāvināt savu eglīti un katram vecajam cilvēkam būtu savs prieks? Varbūt vēl kā savādāk, bet, ja es būtu bērns, droši vien raudātu par šīm pamestajām meža princesēm. Tik vientuļas un nevajadzīgas tās kļuvušas.

Komentārs par rakstu: Vai 1. janvāris ir grūta diena?

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!