Jā, šis suņuks Siguldas pusē savā nodabā pats ar sevi varētu aprunāties apmēram šādi: - Paklau, klāt atkal sestdiena... – Un kas tad ir? – Nu kā, laiks iekost. – Kam? – Nevis kam, bet ko! Paņemšu saimnieku pavadiņā uz laidīsim uz krogu!

Patiesi, ir Latvijā tāds krodziņš, kur ielaiž arī suņus, ja saimnieks tā vēlas. Kā saka viesmīle Aiga – ja jau reiz krodziņam no laiku laikiem saglabājies tāds nosaukums – „Raibais suns”, tad būtu nesolīdi sunīšiem ieeju liegt.

Daudzi jau droši vien nojauš, ka runa ir par gluži leģendāro bufeti, kafejnīcu, ieskrietuvi, krodziņu (kā nu katrā laikā dēvēts) Siguldā pie pašas Vidzemes šosejas. Pie ieejas raibajam sunim esot pat akmenī veidots piemineklis, kas gan tagad nav redzams, jo noslēpies zem dziļu dziļajām kupenām.
Ķilavmaizes un katla kafija

„Raibo suni” tās vienā no sākotnējiem veidoliem atceros pati. Tāda necila, balta mājiņa. Nepateikšu gan, kas bija izkārtnē rakstīts – pēc vēsturiskajām ziņām, vajadzētu būt „kafejnīca „Sigulda””, taču ļaužu mutē gan balto mājiņu, gan visu apkārtni sauca tikai un vienīgi par Raibo suni. Ko tad tajā laikā tur varēja dabūt? Visspilgtāk atmiņā palikušas tā drusku apkaltušas siermaizes un ķilavmaizes stikla vitrīnā. Kafija? Pūlos atsaukt atmiņā garšu, taču varbūt labāk nevajag – šķiet, ka tajos gados kafiju vārīja katlā un tad jau tāda parodija par kafijas tēmu vien iznāk. Bet gan jau kādam bija gana laba (iespējams, ar piedevām), jo tie, kam Siguldas pieturā pailgāk nācās gaidīt autobusu, teciņiem vien devās „Raibā suņa” virzienā. Jā, blakus tā sauktajai bufetei bija arī lielāka telpa – ēdnīca. Dažkārt tur klāja pat bēru mielastus, tātad, acīmredzot, gatavoja garšīgi.
Krogs jau no zviedru laikiem

Šodien no baltās mājiņas ne vēsts, ir pavisam cita, acij pievilcīga ēka un pavisam cits piedāvājums, citi apmeklētāji. Tomēr vispirms man neliek miera nostāsti un vēsture. Nu kāpēc suns un tieši raibais? Te tāds spokojies, vai? Nē. Izrādās, nē. Suns bijis pavisam īsts un dzīvelīgs. Bet ne uzreiz tas parādījies. Vēl tālajos zviedru laikos 17. gadsimta beigās šajā vietā bijis Gāles krogs – viens no sešiem Siguldas draudzē. Kāpēc Gāles? Šis vārds saistīts ar virsotni, jo ceļa posms no Lorupes gravas savulaik cēlies kalnup līdz pat Gāles krogam. Savukārt, kā mēs mēdzam teikt – Latvijas laikā 20., 30. gados te bijis nevis vienkārši krogs, bet I šķiras restorāns ar biljarda zāli! Ja jau tik smalka vieta, tad rosības apkārt arī nav trūcis – lieli Bērtuļdienas gadatirgi, kur ne tikai tirgoti dzīvnieki un lauku labumi, bet uzstādīti arī karuseļi un daudzos tirdziniekus sajūsminājuši cirka numuri.

Raibais suns pieņēma apmeklētājus

2. Pasaules kara laikā Gāles krogs kļuva par drupu kaudzi, taču jau 1947. gadā gruvešu vietā uzbūvēja tirdzniecības paviljonu. Un tad arī sākās raibā suņa laiks. Kioskā strādājusi bufetniece Olga, kas kopā ar vīru (tolaik lielu priekšnieku – Patērētāju biedrības tirdzniecības daļas vadītāju) dzīvojusi turpat, pāri šosejai. Viņiem tad arī bijis lielais, raibais un ļoti, ļoti draudzīgais suns, kas gan apsargājis kiosku, gulēdams uz kāpnītēm, gan nostājies saimniecei blakus aiz letes. Reizēm pat uzcēlis ķepas uz letes un viesmīlīgi sagaidījis jeb „pieņēmis” apmeklētājus. Laiks gāja, ēku pārbūvēja un paplašināja, bufetnieces manījās, bet nosaukums „Raibais suns” gan palika, kļūstot par vietvārdu, tātad jau kultūrvēsturisku zīmi.
Cepti banānu rullīši slēpotājiem

Varbūt kādam radīsies jautājums, kāpēc interesējos un rakstu par kāda ceļmalas krodziņa vēsturi. Iespējams, vairāk taču noderētu pašreizējais piedāvājums, cenas, ekstras, ja tādas ir. Taču man šķiet, ka, iepazīstot kādu vietu, tā kļūst daudzkārt tīkamāka un personiski tuvāka, vairāk savējā. Manuprāt, jo vairāk šādu vietu Latvijā, jo labāk. Bet, par īpašo piedāvājumu runājot, šodienas „Raibajam sunim” tāds, protams, ir. Viesmīle Aiga ieteic firmas ēdienus – piemēram, šniceli „Sigulda” vai liellopa un cūkas gaļas šniceli „Rumba”, viļātu riekstos. Īpaši iecienīts ir kāds kārums: cepti banānu rullīši ar karameļu mērci. Šo gardumu baudīt pat speciāli braucot no Rīgas. Bet, bet... Arī Aigas teiktajā neizpaliek vārdiņš „krīze”- apmeklētāju varētu būt krietni vairāk. Kā jau sezonā, „Raibajā sunī” iegriežas slēpotāji, arī ģimenes ar bērniem. Vietējos gan manot reti.