Ceturtdiena, 17. Oktobris, 2019
Karīna, Gaits
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Mednieks, suns un vadātājs

otrdiena, 11. maijs (2010)   

Lakija ir asspalvaino foksterjeru šķirnes kucīte – īsts medību suns, ko mednieks Aivars izmanto par palīdzi alās dzīvojošo dzīvnieku medīšanai. Aivars ir lepns par savu mazo draudzeni, kas tikpat aktīvi un sirsnīgi nododas medīšanas vaļaspriekam, cik tās saimnieks. Viņš savu suni ļoti mīl un neparko no tās neatteiktos, par ko saimnieks īpaši pārliecināts ir pēc nesenā atgadījuma medījot tuvējā piemājas mežā.

 


Aivars, kurš ar medīšanu aizrāvies, kopš vien sevi atceras, piemājas mežu pazīst jau kopš bērnības – te viņš daudzkārt sēņojis, krustām šķērsām daudzkārt to izstaigājis ar draugiem un pastaigājies, iemācīdamies katru taciņu un lielāko koku atrašanās vietu gandrīz vai no galvas. Šis mežs vīrietim ir kā atsevišķa pasaule, kurā viņš jūtas gandrīz vai kā saimnieks – cik ļoti bieži te ir būts, un cik viss ir pazīstams un zināms.
Tomēr vienā no pēdējām regulāro medību reizēm atgadījās kaut kas pavisam neikdienišķs. Medījums bija jau iegūts – liels bebrs asiem, oranžiem zobiem, arī Lakija pēc lielās skraidīšanas piekususi, tāpēc Aivars devās mājup. Abi sāka iet – mednieks pa priekšu ātriem, meža takas daudz pieredzējušiem soļiem, kucīte iepakaļus, brīžiem noskriedama no taciņas, lai apošņātu kādu interesantu augu vai iebāztu purniņu alā. Aivars drošiem soļiem devās mājup, jau iztēlē iedomādamies gardo gaļas smaržu, līdz pavisam nemanot, attapās, ka atgriezies tajā pašā vietā, no kuras uzsācis ceļu. Sākumā izbrīnījies, vēlāk pie sevis klusām nosmējies par savu nevērību, mednieks uzsāka ceļu no jauna.

 


Kas to gan būtu domājis, ka var tik ļoti aizdomāties par vakariņām, ka pat nepamana, ka atgriežas atpakaļ, no kurienes nācis, - viņš iedomājās.
Šoreiz viņš uzmanīgi vēroja ceļu pa kuru gāja, gribējās ātrāk tikt mājās, sāka arī krēslot. Liels bija Aivara izbrīns, kad viņš jau otro reizi atgriezās tai pašā vietā – nelielajā meža klajumiņā, kam pāri pārgāzušies divi koki.

 


Sasodīts, - viņš nopukojās. Pārņēma neomulības sajūta. Viņš taču sekoja līdzi ceļam, pietam visas takas un ceļi viņam ir labi zināmi – nomaldīties nevarēja. Vai viņš būtu zaudējis atmiņu, pēkšņi aizmirsis ceļu mājup? Tās bija vienīgās domas, kas ielauzās prātā.
Jaunais mednieks trešo reizi uzsāka ceļu mājup, pie katra soļa apsvērdams, vai iet pareizi. Šaubu nebija, ceļu viņš pārzināja labi – taka, pa kuru viņš gāja, veda mājup. Tomēr viņš nespēja atturēties īsi neiekliegdamies, kad acu priekšā jau trešo reizi pēc kārtas pamanīja to pašu mazo meža klajumiņu ar pārkritušajiem kokiem.

 


Aivars nav reliģiozs, taču vienīgais, ko tobrīd viņš spēja izteikt, bija divi vārdi – Ak, Dievs. Jau atkal tā pati vieta. Sirdī iezagās bažas, ka viņš nekad neizkļūs no šejienes ārā. Apburtais loks, aplis, no kura nav izejas – tāds viņam tobrīd šķita iepriekš tik ļoti pazīstamais un iemīļotais mežs. Viņš nespēja aptvert, kurā brīdī nogājis no pareizā ceļa un griezies atpakaļ.
Lai nomierinātu saspringtos nervus un kā jaunu kumeļu auļojošo pulsu, Aivars nosēdās uz celma. Šķita bezjēdzīgi jau ceturto reizi pēc kārtas mērot to pašu ceļu, lai tāpat atgrieztos sākumpunktā. Atbalstīdams galvu rokās, viņš apdomāja tālāko rīcības plānu. Apkārt graciozi pastaigājās Lakija, vienu brīdi pienākdama saimniekam klāt, un it kā sajuzdama viņa raizes, piegrūžot purniņu Aivara rokai.
Ak, Lakij, kā lai mēs tiekam laukā?

 


Lakija ierējās, it kā sapratusi saimnieku un sakot, ka zina gan ceļu uz mājām.
Asti luncinādama kucīte devās uz priekšu, ik pa mirklim pametot skatu atpakaļ un aicinādama saimnieku sekot. Smagi piecēlies, gurdiem soļiem Aivars nolēma paļauties uz Lakiju, Vairākkārt viņam šķita, ka Lakija nedodas pareizajā virzienā, taču visus spēkus sakopojis, viņš nolēma neiebilst un turēties cieši sunim pa pēdām.

 


Tu jau trīs reizes mēģināji izkulties ārā no šī meža, taču tas tev neizdevās. Neizdosies arī tagad. Jāpaļaujas uz suni, varbūt, ka tas izvedīs mūs laukā, - viņš sevi norāja tajās reizēs, kad pārņēma šaubas, vai Lakija maz zina ceļu uz mājām.
Lai cik mistiski un brīnumaini tas nebūtu, Lakija patiesi izveda savu saimnieku laukā no meža. Tiklīdz koki kļuva retāki un tālumā pavīdēja pazīstamie māju jumti, Aivars gandrīz vai skriešus metās mājup, it kā baidīdamies, ka neredzamais, spocīgais spēks, kas viņam lika tik ilgi maldīties, izstieps savas garās rokas un ievilks viņu atpakaļ biezoknī.
 

 

Šis stāsts ir reāli piedzīvots un to man izstāstījis kāds mednieks, neļaujot gan pieminēt, kurā Latvijas nostūrī tas noticis. Viņš par notikušo runā nelabprāt, jo daudzi tam neticot, izsaka muļķīgas piezīmes vai vēl ļaunāk, norāda, ka vīrietim aizbraucis jumts. Taču Aivars pats nākamajā dienā pēc piedzīvotā uzmeklējis daudz vecākus par pašu, pieredzējušus medniekus, lai noskaidrotu, vai arī viņiem kādreiz nav gadījies kas līdzīgs.
Izrādās, jauno mednieku vajājis vadātājs – norādījuši vecākie mednieki. Tas cilvēkiem neļauj iziet no meža, savukārt suņiem neko nevar nodarīt. Par vadātāju stāsta arī latviešu folklora. Vadātājs ir maldinātājs gars, kura uzturēšanās vieta lielākoties ir mežs, tas var parādīties cilvēka, dzīvnieka vai velna izskatā, taču var pieņemt arī nenoteikta gara veidolu un būt neredzams – vēsta senie nostāsti.

 

Arī citi mednieki zināja stāstīt gadījumus, kas līdzīgi Aivara piedzīvotajam.

Komentārs par rakstu: Mednieks, suns un vadātājs

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!