Ceturtdiena, 17. Oktobris, 2019
Karīna, Gaits
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Ceriņziedu trejlapīte

pirmdiena, 24. maijs (2010)   


Stāvot pie ceriņkrūma un sparīgi gaiņājoties no odu mākoņa, par visu varu gribēju atrast pieclapu ziediņu – mazliet laimes jau nenāktu par skādi. Bet neatrodu, atklāju vien trejlapīti. Tas esot ne uz laimi, bet uz atmiņām. Un atmiņas par vismaz dažiem savdabīgiem cilvēkiem vai, kā mēs teiktu, „īpatņiem”, ir. Varbūt tāpēc, ka viņi dzīvoja Ceriņu ielā (vai nav gana poētisks nosaukums?) un cits citam kaimiņos. Nāburgi, tā teikt. Pavisam dažādi cilvēki, taču nu jau viņu dzīve vismaz vietējo ļaužu runās kļuvusi teju vai par leģendu.
Pirmais prātā nāk Osītis ar savu būdiņu un „sirdsmājiņu” turpat līdzās.

 


  
 

 

Runāja, ka kādreiz viņš bijis skolotājs. Neprasīju, kādu priekšmetu tad viņš pasniedzis, jo es viņu nedaudz pazinu vien kā „brīvmākslinieku”. Viņam patika zīmēt, un tā pikanti zīmēt. Viņa plakāti savulaik bija redzami daudzviet – Atmodas sākumā, aicināts vai neaicināts, viņš bija klāt visos pasākumos un lepni turēja rokās uz kartona uzgleznoto, iespējams, viņa izpratnē Latvijas tēlu – kuplu jo kuplu un tādu pakailu latvju meiču (tiesa, vairāk gan, manuprāt, izskatījās pēc čigānietes) ar rožu vainadziņu galvā. Vēl Osītis dažam labam veikalam zīmēja reklāmu. Tiesa, tie desas luņķi un burkānu grēdas vairāk gan atgādināja ko citu, ne ēdamas lietas. Bet, lai nu kā būtu, zīmēšana bija Osīša iztikšana. Tas ir – par dabūto naudiņu viņš pirka krāsas un kādu nekādu papīru. No kā viņš vispār iztika, skaidri nav zināms. Bet vēl tagad atmiņā, ka katru svētdienu viņam bija savs svētku gājiens uz tuvējo veikalu. Nē, ne jau šņabi pirkt – lai nu ko, bet grādīgo viņam nevajadzēja. Osītis nopirka kukuli baltmaizītes un, piesaulītē apsēdies, turpat pie veikala to ar īpašu baudu apēda. No sākuma cilvēku brīnījās, bet ātri pierada, jo viņš nevienam ar sarunām neuzplijās un viņu arī drīz lika mierā. Lai taču cilvēks ēd savu svētdienas baltmaizi!

 


Jā, bet kaimiņš Robertiņš gan nelika mierā ne mājās, Ceriņu ielā, ne pie tā paša veikala. Lieta tāda, ka Robertiņam vienmēr un nepārtraukti bija paģiras. Kur ņēma naudu, lai dzertu, nav skaidrs, bet zagt gan nezaga. Droši vien tāpat izdiņģēja, jo (kāda sakritība) viņš patiesi bija bijis skolotājs – mācījis bērniem ģeogrāfiju. Runāja, ka ļoti labi mācījis, bet kas reiz notika ar šo skolotāju, ka vēlāk no bijušajiem skolniekiem un svešiem cilvēkiem nācās ar drebošu roku prasīt naudiņu, nav zināms. Runas jau klīda visādas – arī par nelaimīgu mīlestību, bet tā jau tāda pierasta romantikas piedeva kādam neveiksmīgam likteņstāstam. Kā viņi ar Osīti kaimiņos sadzīvoja, grūti spriest, bet teju katru svētdienu – kur Osītis ar savu baltmaizi pie bodes, tur drīz arī Robertiņš klāt un prasa un prasa Osītim kādu santīmu vismaz priekš aliņa. Tādās reizēs Osītis žigli satina vēl neapēsto baltmaizes gabaliņu avīzē un ātri, ātri tecēja prom. Nu kur viņam tos santīmus ņemt! Ja tagad pēdējos atdos, kur tad nākamo svētdienu būs baltmaize?!

 


Tajā pašā Ceriņu ielā dzīvoja arī Oliņkundze. Uz saviem „trakajiem kaimiņiem” viņa tikai šņāca un brēca, un rakstīja vēstules vietējiem varas vīriem, ka no to „ķerto” dārziem (ja par dārziem var saukt nātru laukus) viņas rūpīgi koptajās dobēs vējš nemitīgi atnes nezāļu sēklas. Ko viņa, vecs cilvēks ar stīvu muguru, tādā nekārtībā var izdarīt! Neko. Toties Oliņkundzei muguras stīvumu kompensēja mēles lokanums. Viņa pazina visus un visu par visiem zināja. Un, ko zināja, to arī gribēja izstāstīt. Dažs labs, viņu uz ielas jau pa tālumu ieraugot, mudīgi pārgāja otrā pusē, bet tos, kas nebija tik acīgi, Oliņkudze prata pieturēt – pieķērās pie mēteļa vai cita apģērba gabala pogas, turēja ciet un runāja, runāja, runāja... Īsti jau nezinu, bet stāsta, kā tādā brīdī Oliņkundze arī aizgājusi viņā saulē – sparīgi runājot, sirds ņēmusi un apstājusies.

 


Ceriņziedu trejlapīti, saprotams, neapēdu, ļāvu vien mierīgi nokrist zemē. Un pie sevis klusībā piedomāju: lai visi krāšņie maija ziedi ir ne tikai kā mūsu prieks, bet arī kā atmiņas un piemiņa tiem cilvēkiem, par kuriem nekad neviens nerakstīs grāmatas un kuru bildes nekad neliks uz žurnāla vāka. Jo viņi jau tikai dzīvoja sev nolemto dzīvi. Tādu trejlapītes dzīvi.
 


Trejlapītes dzīvi pieneņu pļavā...
 

Komentārs par rakstu: Ceriņziedu trejlapīte

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!