Pirmdiena, 14. Oktobris, 2019
Minna, Vilhelmīne
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Nenāc man klāt!

pirmdiena, 31. maijs (2010)   

Uz laukiem atbrauca mana krustmeita. No sākuma viss bija labi – viņa jūsmīgi staigāja pa meža takām, bezmaz apmīļoja katru ceriņkrūmu un nebeidza atkārtot – cik te ir skaisti, kāds miers un klusums, un cik tīrs gaiss! Pret vakaru palika gan tāda domīga un nez kāpēc ķēra sev te pie galvas, te citām ķermeņa vietām. Arī gulēt aizgāja tāda kā drusku saraudājusies. Neprasīju, kas par lietu, jo vai nu mazums domu skaistajā maijā jaunai meitenei pa galvu maisās. Paši esam bijuši jauni. Bet naktī pēkšņi dzirdu – savā istabā krustmeitiņa kliedz: „Nenāc man klāt! Pat nemēģini! Ja nāksi, nositīšu!” Un vēl tādi draudoši spērieni un sitieni dzirdami. Nu ko – sadūšojos un klusi pavēru durvis, lai taču zinātu, kas notiek. Nu nekas jau nenotika – meitene istabā viena pati, pa miegam svaidās pa gultu, ar rokām plivinās, tad paķer spilvenu un kaut kur met. Labi, ka ne uz manu pusi. Brītiņu tāpat apmulsusi paliku stāvam, tad ieklausījos – istabā sīc un dīc. Nu jā, krustmeitiņa, svaigo lauku gaisu gribēdama, atvērusi logu, un istabā tāds mērens mākonītis odu. Palīdzēt nevarēju, jo ne jau nakts vidū triekšu viņu ārā no istabas un smidzināšu kukaiņu indi. Gan jau līdz rītam izdzīvos. Es arī esmu izdzīvojusi, lai gan tik daudz odu kā šajā pavasarī, šķiet, esmu redzējusi vien aiz Polārā loka, kur uz dažiem tūkstošiem (vismaz!) nelietīgajiem asins sūcējiem tikai viens cilvēks. Ja palaimējas. Tas ir – odiem, protams

 


Pašai otrā dienā bija jābrauc uz Rīgas pusi. Neslēpšu, ka ar atvieglojumu, jo jaukajā Pierīgā odu ir krietni, krietni mazāk. Bet kaimiņi, kas nav bijuši laukos, arī šo odu normu nepieņem par normu. Atkal dzirdu brēcienus „Nenāc man klāt!” un roku vēcināšanos. Vakarā pie kaimiņu žoga norit īsts disputs. Kaimiņš teic blakus kaimiņienei: „Vai zini, ziņās dzirdēju, ka odi divus zirgus piebeiguši! Kā tad lai cilvēks izdzīvo?! Veikalos jau vairs nekādu pretodu zāļu nav – viss izpirkts pa tīro! Bet es siltumnīcā nevaru ieiet! Saproti, pašam savā siltumnīcā tiek apdraudēta mana dzīvība!”

 



Kaimiņiene tā viltīgi nosmīn un kā lielu noslēpumu atklāj: „Ar šņabi viņus vajag piebeigt, ar šņabi! Tas ir tas labākais un drošākais līdzeklis. Šņabis jau tak vēl bodēs ir? Man siltumnīca rītdien būs tīra bez visām mākslīgām indēm.”
Kaimiņš palika tāds kā apskaidrots un vakarā redzu – iet uz savu siltumnīcu, polšu priecīgi rokā vēcinādams. Aiztaisa durvis. Pagaidām viss. Arī kaimiņiene tek uz savu plēves māju, tikai viņai rokā puslitra burciņa ar kaut ko. Man siltumnīcas nav, tāpēc mierīgi eju gulēt. No rīta pamodos tā agrāk un, jāteic, bija vērts. Vispirms no kaimiņienes būdas puses dzirdu kaķu ņaudēšanu un saimnieces niknos spiedzienus: „Vai vilksieties prom, narkomāni tādi! Manu runcīti pavedinājuši, tas tagad stiklainām actiņām pa ķēķi dzīvo!

 


  
Un plēvi ar nagiem saplēsuši, draņķi tādi! Nu ka – šķic, prom!!!” Drusku atelsusies, viņa man no sirds sūdzas; „Vakar uztaisīju burciņā to labāko līdzekli pret odiem – samaisa šņabi, medu un baldriānu. Lai būtu drošāk, piegāzu to baldriānu veselu pudelīti. Bet vai kāds labums? Burkā peld vien trīs odu līķīši, bet kaķu, pavei – tagad te veseli septiņi! Šitie odi un kaķi ir kaut kādi neriktīgi. Traka pasaule palikusi!”

 


 

 

Kaimiņiene jau teiktu vēl ko, bet no savas siltumnīcas izlien kaimiņš. Tāds pagalam sarkans un seju uzreiz iemērc tuvējā ūdens baļļā. Cenšos nesmieties un izlikties, ka neredzu aiz auss aizķērušos zaļo alģīti – laikam jau ūdens pasen nav mainīts. „Ne vella tas šņabis neder. Indēju, indēju visu nakti tos asinssūcējus, bet kā biezs, tā biezs. Un pie tam vēl piecus tomātus piebeiguši. Nu tā piebeiguši, ka izskatās – kāds tajā dobē gulējis.” Kaimiņš sērīgi uz mums paskatās ar šaurām actiņām un ieiet mājā. Kaimiņiene uzmet vēl ļaunu skatienu kaķiem savā dārziņā un arī aiziet. Droši vien pēc slotas, lai sparīgāka trenkāšana.

 

 

 



Bet es atceros kādu padomu: šajā laikā nēsā visur līdzi Kobru – tas vienīgais glābiņš. Un skaļi kliegt – nenāc man klāt!
 

Komentārs par rakstu: Nenāc man klāt!

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!