Ceturtdiena, 17. Oktobris, 2019
Karīna, Gaits
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Ziemas rallijs „Piedzīvojums Vidzemē”. Latvieši un laiks. I

svētdiena, 5. decembris (2010)   

Ko lai dara – šis ir tāds vairāk vai mazāk apcerīgs mēnesis, kad šo un to pārdomājam un sakārtojam gan darbos, gan domās. Tikai sevi „pieķeru”, cik bezjēdzīgi būtu, aizdedzot jau otro Adventa sveci, kaut tikai savā nodabā pasūroties: ak, kā tas laiks skrien! Nekur jau neskrien, vien iet savu dabas un Dieva nolikto ceļu. Mums tas vienkārši jāpieņem un jāsaprot. Reizēs, kad gribas pažēloties, atceros mūsu lieliskās režisores Māras Ķimeles savulaik teikto: vienmēr kādam tēvam būs trīs dēli, vienmēr jaunākais uzjās stikla kalnā un pamodinās Saulcerīti (runa bija par Raiņa saulgriežu vēstījumu „Zelta zirgs”), vienmēr pēc ziemas atnāks pavasaris. Tā vienkārši bijis un būs, un ne cilvēka spēkos šo loģisko ritmu un nemainīgo saules ritu pasteidzināt vai palēnināt. Atliek vienkārši dzīvot, kamēr tas lemts.

 


Par dzīvošanu arī tad šā brīža pārdomas. Vēl taču pavisam nesen, gatavojoties valsts svētkiem, atkal masu medijus vai pārpludināja aptaujas par tēmu, kas ir īstens latvietis. Acīmredzot, pat vairāku gadu garumā to nav izdevies noskaidrot, jo – manuprāt, visai absurds ir pats jautājums. Neiedziļināšos jautājuma būtībā, vien izteikšu savas domas: kādu vienas tautas ideālu vai raksturīgāko personības īpašību kopumu diez vai ir iespējams noteikt. Mēs esam tieši tik dažādi, cik dažāds un atšķirīgs ir katrs bērzs birzī vai priede kāpās. Vienkārši – tie vispār ir bērzi un priedes. Iespējams, mums dota kāda cita iespēja – satikt latviešus, kas apzināti vai neapzināti seko tai dzīvesziņai, kas jau no paaudžu paaudzēm gēnos ielikta un pēc tam līdz ar dabas nemainīgo ritējumu papildināta, izjusta un pārveidota acīm redzamās un rokām taustāmās lietās. Gatavojoties ziemas tūrisma rallijam „Piedzīvojums Vidzemē” un iepazīstot maršrutā iekļautos tūrisma objektus, patīkami pārsteigumi sekoja cits citam.

 



Reiņa trase netālu no Turaidas. Neaprakstīšu vietas skaistumu un trases lielisko iekārtojumu – par to kādu citu reizi. Pirmajā tikšanās mani tiešām aizkustināja, kā tagadējais saimnieks runāja par šīs trases izveidotāju – Siguldas vidusskolas fizkultūras skolotāju Zigurdu Reinhardu. Ar tādu cieņu, tādu aizrautību, ka tiešām šķiet – 33 gadi nav nemaz pagājuši un Reinharda kungs tepat vien līdzās kaut kur ir. Nedaudz pārfrāzējot kādas populāras dziesmiņas tekstu, tiešām gribējās apgalvot: jā, tieši tā un tikai tā latvietis runāja par latvieti...

 



Viesnīca „Sigulda” (protams, Siguldā). Saimniece ne tikai lepojas ar to, kas jauns, moderns un apmeklētājiem patīkams pēdējos gados no jauna izveidots, bet arī un varbūt pat vairāk – ar viesnīcas vecās ēkas unikālo vēsturi, ko šeit ļoti ciena un ceļ godā. Un atkal rodas šī apbrīnojamā, labākajā nozīmē „kņudošā” sajūta, ka Nikolajs Kropotkins (un šajā gadījumā nav nekādas nozīmes, ka Kropotkins bija krievu kņazs) viltīgi pārstaigājis pāri vairāk nekā 150 gadiem un ar monokli labvēlīgi noraugās, kā viņa vārdā nosauktajā restorānā ļaudis no visdažādākajām pasaules valstīm pusdieno. Kas lai zina, vai tā bija sagadīšanās vai nē, taču, kamēr runājām par viesnīcas vēsturi, tajā ieklausījās arī kāds nākamais viesnīcas klients un jautāja: „Vai, lūdzu, būtu iespējams dabūt numuriņu tieši vecajā ēkā?”

 

Un atkal mazs secinājums: agrāk vai vēlāk līdzcilvēki novērtēs ikkatru labo domu, labo darbu. Novērtēs vēstures saglabāšanu un tās popularizēšanu. Ja kaķis vienmēr, kaut no liela augstuma, nokrīt uz ķepiņām un skrien tālāk savās gaitās, tā latvietis, iespējams, visbiežāk „nokrīt” uz savas tautas pagātnes, uz savas dzimtas pamata un arī dodas tālāk pats savos šodienas ceļos.

 


Turpinājums sekos
Anita Grīniece
 

Komentārs par rakstu: Ziemas rallijs „Piedzīvojums Vidzemē”. Latvieši un laiks. I

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!