Ceturtdiena, 19. Septembris, 2019
Verners, Muntis
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Vidzemes ūdensroze – Vecpiebalga

ceturtdiena, 26. novembris (2009)   

Vecpiebalgu, kas tēlaini izsakoties, tiek dēvēta gan par Vidzemes sirdi, gan ūdensrozi, būtu jāapskata ikvienam, ne tikai tāpēc, ka šī ir viena no vietām Latvijā, no kuras nācis visvairāk ievērojamu kultūras darbinieku, bet arī tādēļ, ka te patiesi zied visskaistākās ūdensrozes. Vismaz tā pārliecināti apgalvo paši piebaldzēni.

 

Dabas skaistuma dēļ ne velti nedaudz vairāk kā 110 kvadrātkilometru plašajā un 1650 cilvēku apdzīvotajā pagasta teritorijā atrodas Vecpiebalgas aizsargājamo ainavu apvidus. Tā izvietojusies Vidzemes Centrālās augstienes vidienē, Smetes, Incēnu, Kaibēnu, Bākas jeb Pliena kalnu ieskauta un rotāta ar vairākiem ezeriem, tostarp vienu no augstākajiem Latvijā – Alaukstu. Tas atrodas aptuveni 203 metrus virs jūras līmeņa un kopā ar salām – Virsniedri un lielo salu, aizņem 7,77 kvadrātkilometrus.

 

Taču Alauksts nav vienīgais ezers Vecpiebalgā, tam kaimiņos atrodas viens no skaistākajiem ezeriem – Inesis ar septiņām salām, kā arī Tauns, Zobols, Draugoļa, Klebēķa, Bezdibens un upītes – Gauja, Balga, Gailīšupīte. Par Inesi teika vēsta, ka tas savas salas ieguvis no Alauksta kā pļaukas par nepaklausību. Vecpiebalgu pamatoti var dēvēt par Latvijas kultūras mantojuma šūpuli, par ko liecina piecās kapsētās apglabātie cilvēki, kuru vārdi nav sveši nevienam – rakstnieki brāļi Kaudzītes, valodnieks Atis Kronvalds, rakstnieks Antons Austriņš, un citi. Kopumā no Vecpiebalgas nākušas aptuveni 500 personības, kas palikušas Latvijas vēsturē un sniegušas ievērojamu lomu valsts attīstībā. Radošu iedvesmu smelties, kā arī daudz interesanta var uzzināt, apmeklējot A. Austriņa memoriālo muzeju viņa dzimtajās „Kaikašu” mājās, brāļu Kaudzīšu muzeju „Kalna Kaibēnos” un muzeju Kārļa Skalbes vasaras mājā „Saulrieši”. Savukārt ar Vecpiebalgas iedzīvotāju dzīvesveidu vissaistošāk var iepazīties Rīgas Etnogrāfiskā muzeja filiālē „Vēveros”. Nozīmīgas ir arī Jāņa Neimaņa kokā veidotās latviskās zīmes, kas ir vietas kultūrvēsturiskās vides neatņemama sastāvdaļa.

 

Rīgas Etnogrāfiskā muzeja filiāle Vecpiebalgā 

Rigas_Etnografiska_muzeja_filiale_Vecpiebalga

 

Pirmo reizi vēstures dokumentos Piebalga – toreiz dēvēta kā Prebalge minēta 1224.gada rakstītajā Tālavas dalāmajā grāmatā par Rīgas virsbīskapijai piederošajām zemēm. Savukārt 1340.gadā Rīgas Virsbīskaps Fridriķis te lika uzbūvēt pili medniekiem, kā arī baznīcu. Grišku pilskalnu ar viduslaiku pilsdrupām var apskatīt vēl šodien. Vecpiebalgas vēsturiskais sabiedriskais centrs ir ievērojams ar savām ēkām, kas sniedz spilgtu ieskatu par 19.gadsimta beigu arhitektūru laukos.

 

Pie šīm ēkām pieskaitāms bijušais pagasta valdes nams, bijušais doktorāts, agrākais labdarības biedrības nams, pie kuras atrodas 1987.gadā atklātā brāļu Kaudzīšu skulptūra. Vecpiebalgas vidusskola pirmo reizi datēta 1696.gadā un te par skolotājiem strādājuši tādi ievērojami sabiedriskie darbinieki kā Jēkabs Pilsātnieks, Atis Kronvalds, Stērstu Andrejs un citi. Šie, kā arī daudzi citi kultūras darbinieki apbedīti Vecpiebalgas Vidus kapos, savukārt pie vecajiem kapiem brāļu Kaudzīšu sarakstītajiem „Mērnieku laikiem” par godu uzstādīta Lienas tēla skulptūra.

Komentārs par rakstu: Vidzemes ūdensroze – Vecpiebalga

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!