Piektdiena, 20. Septembris, 2019
Marianna, Ginters, Guntra
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Viens ciems pie Daugavas

pirmdiena, 30. novembris (2009)   

No lībiešu valodas tulkojot, Ikšķile tā arī saucas – viens ciems. Šim ciemam, nu jau gan skaistai pilsētiņai, un visam Ikšķiles novadam ir tiešām ievērības cienīga vēsture. Biežāk Ikšķiles vārdu saistām ar senāko mūra celtni Latvijā (1185.gads), ar Livonijas bīskapijas centru, tādēļ parasti vispirms gribas palūkoties uz Meinarda salu Daugavā, lai cik pazīstams šis skats būtu. Bet katram gadalaikam jau savs redzējums un savas noskaņa, arī lietainai novembra beigu dienai.

 

Darīt Dievam tīkamu darbu

 

meinardasala Ikšķiles pils un muiža, līdz ar Rīgas HES celtniecību, tagad zem ūdens, bet baznīcas drupas, vismaz no attāluma, skatāmas joprojām. Sākums, kā zināms no Indriķa hronikas, bijis šāds: bīskaps Meinards, ar dāvanām droši vien neskopojoties, no Polockas kņaza Vladimira, kam vietējie lībieši maksājuši nodevas, dabūjis atļauju darīt Dievam tīkamu darbu - sludināt līviem ticību un uzcelt baznīcu Ikšķiles ciemā. Pirmie lībieši arī tikuši nokristīti Daugavā, bet ne jau visi; lībiešiem pārāk svēti bija pašu dievi. Bet tad piemeklējis lietuviešu uzbrukums, kad tika nopostīta zeme un daudzi aizvesti gūstā.

 

Gribēja ievilkt Daugavā Šim notikumam Meinarda plānos gan sliktā, gan labā nozīme. Sliktā – kā noprotams, arī pašam kopā ar ikšķiliešiem no uzbrucējiem nācies slēpties mežā. Labā, protams, no Meinarda puses – radās pamatots iemels vietējiem pierādīt, cik muļķīgi viņi dzīvo un ka paši nespēj sevi aizstāvēt. Bīskaps solījis uzcelt pili, drošu nocietinājumu, kur briesmu brīdī paglābties. Par to pretī prasīts „tīrais nieks”: kļūt par Dieva bērniem un kristīties. Daļa to darīja, daļa apsolīja kristību rituālu veikt pēc baznīcas un pils pilnīgas pabeigšanas. Solītais makā nekrita, un arī tie, kas jau iepriekš kristīti, no šīs kristības atteicās. Bet, kā zināms, ne jau uz ilgu laiku lībiešiem izdevās palikt brīviem. Toties zemgaļi viņā pusē Daugavai, padzirdējuši par akmens celtni, ne pa jokam saniknojās, nāca un gribēja ar garām kuģu tauvām to ievilkt Daugavā. Tikai nezināja, ka akmeņi ar javu sastiprināti un, bultu ķerti, bija spiesti atkāpties.

 

 

Latviešu scenogrāfijas pamatlicējs Netālu no Daugavas malas ir Ikšķiles novadnieka Jāņa Kugas iela un šī izcilā latviešu scenogrāfijas pamatlicēja māja. Pirmais mākslinieka skatuves dekoratīvā ietērpa darbs bija 1908. gada pasūtījums Jaunajā Rīgas teātrī iestudētajai Aspazijas lugai „Vaidelote”, bet visvēsturiskākais – skatuves noformējums Latvijas valsts proklamēšanas aktam 1918. gada 18. novembrī Nacionālajā teātrī. Latvijas valsts pastāvēšanas laikā Jānis Kuga veidojis skatuves ietērpu vairāk kā 35 uzvedumiem Nacionālajā operā un Nacionālajā teātrī. Mākslas akadēmijā vadījis meistardarbnīcu monumentāli dekoratīvajā glezniecībā un teātra dekorāciju mākslā; ievēlēts arī par akadēmijas rektoru.

 

 

Viss paveikts pašu rokām 

 

kugasmaja

 

 

Dzimtajā Ikšķilē Jānis Kuga kopā ar ģimeni apmeties divdesmito gadu sākumā. Māju Daugavas senlejas krastā mākslinieks gan projektējis (idejas atrastas itāļu vēlajā renesansē), gan pārsvarā cēlis pats, vien sarežģītākajiem darbiem pieaicinot amatniekus. Arī mēbeles gatavotas pēc Kugas zīmējumiem un pieskaņotas telpām. Mājas iekārtošanā, palīdzot vīram, savu mākslinieces talantu un prasmi radoši un praktiski izmantoja Kugas kundze Emma.

 

Pateicoties apgūtajai klasiskā gobelēna tehnikai, viņa pēc vīra skicēm auda rakstainas mēbeļdrānas, sienas segas un pārklājus, grīdas paklājus. Paša mākslinieka rokām izveidota arī mājas apkārtne - terasveidīgajos apstādījumos zaļojuši krūmu žogi, ziedējuši ceriņi, smaržojušas rozes; tuvumā izveidota lazdu rinda, ozolu gatve, liepu aleja. Stāvot pie šīs mājas aizslēgtajiem vārtiem un skatoties vien caur žoga režģiem (privātīpašums), patiesi gribētos cerēt, ka īstenosies iecere šajā ēkā Jāņa Kugas ielā 11 ierīkot mākslinieka piemiņas muzeju un vismaz daļēji to, ko tagad zinām tikai teorētiski, varētu iepazīt savām acīm kā nozīmīgu Ikšķiles kultūrvēsturiskā mantojuma daļu.

Komentārs par rakstu: Viens ciems pie Daugavas

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!