Otrdiena, 16. Jūlijs, 2019
Hermīne, Estere
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Ikdienas Laima staigā...

otrdiena, 7. septembris (2010)   


Varbūt tādēļ, ka TV3 un „Bez tabu” meklēja visromantiskāko Latvijas pilsētu, kur uzstādīt „Laimas” pulksteni (un tā izrādījās visu tik ļoti mīlētā Sigulda), varbūt tādēļ, ka Latvijas „saldumu karalim” Vilhemam Ķuzem 6. septembrī varētu atzīmēt dzimšanas 135. gadskārtu (un šokolāde, cik dzirdēts, veicinot laimes izjūtu rašanos), varbūt tādēļ, ka gandrīz ne soli nepaspersi un pastkastīti neatvērsi, neredzot kāda politiķa seju visā krāšņumā un solījumus laimīgākai dzīvei, es šoruden patiešām aizdomājos par laimi un Laimu.
Ir kāds stāsts par latviešu dievieti Laimu. Viņai esot trīs acis: divas kā cilvēkiem, ber trešā galvas augšpusē. Ar trešo aci viņa parasti redz vien debesis. Taču – Laimas misija ir: staigāt pa zemes virsu un meklēt savu laimes bērnu. Ik pa laikam viņa paņemot kādu cilvēku savās rokās un paceļot pretī debesīm, lai ar trešo aci varētu saskatīt: varbūt Laimas un laimes bērns ir atrasts. Tikai mēs neviens nezinām, kurā brīdī pie katra no mums Laima pienāks un paņems savās rokās. Mums vienkārši jābūt tam gataviem. Jo – laimes bērns tiek meklēts un meklēts, un Laima staigā un staigā...

 


 
Un tad nu rodas tas jautājums – vai esam gatavi sagaidīt Laimu, vai „būsim mājās”, vai mūsu prātu pārlieku nebūs pārņēmusi varas kāre, goda kāre, naudas kāres un visas citas „kāres”, kas gadu simtiem un pat tūkstošiem tik daudzus tā pārņēmušas, ka aizmirsies, kas tas ir: patiess prieks tāpat vien, varbūt par nieku, un kāda doma tad īsti ir vārdos: „Jo vairāk citiem dosi tu, jo vairāk tiks dots tev”?

 


Jā, neslēpšu, ka, iebraucot Smiltenē, gluži nejauši iesaucos – re kur Šleserītis! Un ne jau tādēļ, ka Šlesera kungu pašu savā personā būtu pamanījusi nākam pretī, bet tādēļ, ka pa šo mazo pilsētiņu braukāja vairāki balti busiņi ar lielu un ļoti, ļoti pareizu Šlesera bildi virsū. Un jaunieši dalīja bērniem balonus ar vajadzīgo ciparu un saukli, varbūt vēl kaut ko, nezinu, taču palika patiešām skumji. Ne jau tikai par to, cik naudas tiek iztērēts šiem aģitācijas braucieniem, lai gan arī par to: par pārliecību, ka ar naudu var nopirkt visu. Kaut reizi būtu dzirdējusi no Šlesera kunga sakarīgu viedokli: ja nevēlaties balsot par mani, tad varbūt ieteiktu balsot par to un to, jo .... Kur nu! Tikai „es un es”! Kur tādos brīžos palikt nabadzītei Laimai, kur viņai skriet un meklēt savu bērnu, jo „varas vīri” ir pārāk aizņemti, lai vienkārši paklusētu, padomātu un pagaidītu, kamēr Laima (lasi – tauta) pati viņus pacels augšup. Ja būs to pelnījuši.

 


Pavisam citādas izjūtas radās citā Latvijas mazpilsētā – Kandavā. Starp visām citām afišām pamanīju vienu: par Saules ielas svētkiem.



Nav jau nekāds jaunums, ka pilsētās kāda iela svin savas ielas svētkus, taču afiša piesaistīja ar savu vienkāršību, neko jau īpaši nesolot – vien atnākt vai atbraukt un satikties. Tie būs pašu ielas iedzīvotāju radīti svētki, ja viņi paši šos svētkus vēlēsies. Svētki it kā ne no kā – vien no saules vārda, no Saules debesīs un cilvēku labā noskaņojuma. Jo, lūk, kandavnieki šos mazos svētkus gan ir pelnījuši, godam gādājot par savu mazo pilsētu un visiem spēkiem gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē ceļot to saulītē. Un, kur saule, tur arī Laimai vieta atradīsies – kaut no gabaliņa noraugoties. Un tieši Kandavā atcerējos Māras Zālītes rindas: „Kur zaļa zāle, tumša nakts; Kur migla pļavā maigā; Kur laimes bērnus meklējot, Ik dienas Laima staigā...”

 

 

Anita Grīniece

Komentārs par rakstu: Ikdienas Laima staigā...

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!