Otrdiena, 16. Jūlijs, 2019
Hermīne, Estere
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Piebalgas dēls un Piebalgas mātes skaistums

sestdiena, 16. oktobris (2010)   

Piebalga, Piebalga... Apjūsmotā. Slavētā, cildinātā, apdziedātā. No Piebalgas zemes nākuši daudzi izcili vīri, kam pamatota vieta Latvijas vēsturē, taču šajā reizē manas pārdomas saistās ar Piebalgas sievām, par kurām varbūt mazāk zinām, bet tieši viņas vispacietīgāk nesušas nebūt ne rozēm kaisīto Vidzemes zemnieku dzīves ikdienu, un tieši viņas taču šūpulī auklēja turpmākajā dzīvē dižos un gudros vīrus – savus dēlus. Ne tāpat vien šīs domas par Piebalgu un Piebalgas mātēm – novembra sākumā apritēs Emīla Dārziņa 135. dzimšanas gadskārta. Jā, un augustā pagāja 100 gadi kopš komponista nāves dienas. Māte blakus savam karsti mīļotajam dēlam Mārtiņa kapos apgūlās vēl pēc divdesmit septiņiem gadiem.

 


Piebalgas dabas skaistums šajā Dārziņu dzimtas stāstā sasaucas arī ar cilvēka fizisko skaistumu, par gara bagātību un talantu pat nerunājot. Esmu lasījusi, ka Marija Laimiņa, vēlāk Dārziņa, pie vīra izgājusi ļoti jauna - vien 17 gadu vecumā un tikai pēc savu vecāku gribas. Mīlestību pret Andžu Dārziņu viņa neesot jutusi nekad, kaut, skatoties nākamā komponista vecāku foto, pat sievišķīgi pārsteidz, cik Dārziņa tēvs bijis skaists puisis – grūti tādā neiemīlēties. Laikam jau ar ārējo skaistumu bijis daudz par maz, vien, skatoties vecajās bildēs, nav pārsteigums, ka arī Emīls Dārziņš bijis ļoti, ļoti izskatīgs un viņa dēls Volfgangs – vārda labākajā nozīmē patiesi apburošs bērns. Tikai – skaistums neglāba jauno Dārziņu no dzīves un likteņa likstām, un viņa mātes sāpju mērs tika pārpildīts pār pārēm, zaudējot visus četrus savus bērnus. Emīlam Dārziņam ir brīnišķīga dziesma ar Jāņa Poruka vārdiem, kas izskan ar mātes lūgumu dēlam: „Vienu baltu, baltu rozi Man uz kapa kopas dēsti...” Dzīve bija pavisam savādāka – māte baltas rozes varēja stādīt uz savu bērnu kapiem.

 


Emīls bija mātes acuraugs, palicis vienīgais, kas darīja mātes sirdi laimīgu, jo viņa nešaubīgi (un kā pierādījuši daudzi, daudzi gadi – nekļūdīgi) ticēja dēla talantam. No tās pašas Piebalgas zemes nākušajai jūtīgajai un trauslajai dvēselei, kas alka pasaules plašuma, kas spēja radīt brīnišķīgas melodijas, bet salūza pats savās iekšējās pretrunās. Jā, varētu teikt, ka Emīlam Dārziņam viņa mūzikā bija mūzikas spārni, bet, kā zināms, tie – ar spārniem, dzīvo ļoti ātri. Nevis īsi, bet ātri...

 


No dēla skaistuma Dārziņu mātei palika vien bezgalīgas skumjas un nerimstošas asaras, taču, lai cik paradoksāli un nežēlīgi tas izklausītos, no sāpēm dzima cits skaistums. Īpašais mātes skaistums. Izcils latviešu fotogrāfs Vilis Rīdzenieks uzņēma Marijas Dārziņas foto, kad, desmit gadus pēc dēla nāves, viņa vientuļa sēdēja un pārlūkoja tās nedaudzās lietas, kas no dēla viņai bija palikušas piemiņai. No šīs sāpju pilnās bildes fotogrāfs izveidoja īstu mākslas darbu, kas Vimbldonas (Anglija) starptautiskajā izstādē saņēma zelta godalgu. Šajā attēlā Emīla Dārziņa māmuļa tiek saukta par Latvijas mātes – Cietējas simbolu. Šis Rīdzenieka portrets ir izcila mākslas vērtība un apskatāma Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

 


Jā, skaisti, ka mums ir tādas kultūras vērtības, bet Marija Dārziņa taču visu, visu skaistāko, ko viņas acis redzēja un pašas acis būtu atdevusi, lai viņas dēls uz mūžiem nepaliktu jauns un skaists, lai viņš dzīvotu, lai nepienāktu tā briesmīgā augusta nakts, pēc kuras avīzē varēja izlasīt vēstījumu: „1910.gada 18. augustā Zasulauka stacijas tuvumā sabraukts nepazīstams jauns, glīti ģērbies vīrietis. Noskaidrojas, ka tas ir Emīls Dārziņš...” Bet pienāca. Un katru Dārziņa uzrakstīto noti mēs domās varam veltīt arī kā pieminekli viņa mātei. Skaistajai piebaldzietei.

 


Anita Grīniece
 

Komentārs par rakstu: Piebalgas dēls un Piebalgas mātes skaistums

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!