Vai kādreiz ir bijusi sajūta, ka dzīve periodiski liek atgriezties vienā un tajā pašā vietā? Kā mainās šī vieta...? Vai atceramies, ka kādreiz kaut kur šeit – mājas pagalmā, upes malā, autostāvvietā vai lielveikala teritorijā - bijis nozīmīgs kultūras centrs vai pretēji – šmucīga izgāztuve?!

Savā dzimtajā pilsēta nu jau trīs gadu desmiti būs nodzīvoti. Tepat pagājuši mācību un tad arī studiju gadi. Darbs nekur citur arī nebija jābrauc meklēt... Nesen ar ģimeni pārvācos uz citu dzīvokli, protams, tepat savā pilsētā, tikai rajons cits. Katru dienu ejot ar meitu pastaigā, lai kādus līkumus mestu, vienmēr nonākam kādā parkā. Līdzās pilsētas centrālajai ielai tas pastāvējis ir vienmēr. Šķiet manā dzīvē tas tiešām bijis vienmēr. Kādreiz šeit atradās Ļeņina piemineklis. Dižais vadonis ar izstieptu roku mani ik rītu sveicināja deviņus pamatskolas gadus. Katrs 1.septembris tika atzīmēts ar kopējo klases bildi pie šī bargā onkuļa postamenta. Garas runas, kuru saturu es neatceros, un garlaicīgie teicēji, kuru sejas ir vienkārši izdzēstas no manas atmiņas, toreiz baigi nogurdināja. Gribējās ātrāk tikt mājās, lai tiktu pie garšīgās zinību dienas tortes. Vēlāk, pirmajā studiju posmā, es darbojos pie šī parka labiekārtošanas projekta izstrādes. Protams, Ļeņina piemineklis jau sen bija novākts, vienīgi postaments ar dzīvībai bīstamiem elementiem „rotāja” šī parka centrālo skatu. Mana diplomdarba ideja bija novietot šeit govs skulptūru – tā teikt, piemiņai par slēgto piena konservu kombinātu, kura celtnes arī šodien rēgojas parkam līdzās. Projekts bija izdevies, vienīgi naudas šādam mērķim pilsētai nebija. Pēc tam - augstskolas gados - šo parku gan man nācās redzēt tikai garām ejot, pareizāk sakot garām braucot – kā nekā pilsētas centrālā iela, nekur nespruksi. Un nu, pēc noteikta laika sprīža es atkal šajā parkā esmu biežs viesis.

Dīvaina sajūta – pēc vairākiem gadiem esmu šurp atgriezusies un it kā bez konkrēta iemesla un mērķa... Dzīves spēle asu sajūtu cienītājiem. Ainava pamatā nav mainījusies, tā pati apļveida kompozīcija centrā, tikai pieminekļa vietā akmeņu krāvums. Fonā esošajai mājai dažviet nomainīti plastikāta logi. Ak, jā, mājas apakšstāvā bijušie veikali diemžēl jau gadiem ir slēgti . 20 gadi parkam droši vien ir bijis pārāk mazs laika posms, lai mainītos vizuāli un pārāk liels, lai par to paspētu aizmirst cilvēki. Jāsaka, es savai meitai pēc trim četriem gadiem neko daudz nespēšu pastāstīt...(nav teikts, ka viņu tas vispār interesēs, lai gan man šādi stāsti bērnībā patika). Kādreiz šeit pulcējās ļaužu masas, tika runātas dižas runas, ar parādēm svinēti valstiski nozīmīgi svētki, jaunie pāri pie pieminekļa devās nolikt ziedus... Šodien parka viesi lielākoties ir steidzīgi garāmgājēji, blakus mājās dzīvojošās māmiņas ar bērnu ratiņiem vai cilvēku acīm bēgoši mīlnieku pārīši.