Piektdiena, 22. Novembris, 2019
Aldis, Alfons, Aldris
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Vai gribētu aizbraukt no Ziemassvētkiem?

otrdiena, 8. decembris (2009)   

Sagadījās, ka nesen izlasīju pazīstamā amerikāņu autora Džona Grišema grāmatu „Bez Ziemassvētkiem?”. Galvenais varonis Luters Krenks ar nepatīkamu pārsteigumu atklāj, ka pērnajos Ziemassvētkos dāvanās, apsveikumu kartītēs, rotājumos, labdarības akcijās, ballītēs un viesībās un tā tālāk iztērējis 6000 dolāru. Viņaprāt, tas nudien ir muļķīgi un tāpēc pienācis laiks no šiem tēriņiem atteikties, vienkārši pieņemot, ka viņu ģimenē Ziemassvētku nav. Par pusi no minētās summas viņš kopā ar sievu nolemj doties izpriecu ceļojumā pa Karību jūru. Kā domājam mēs? Svētku noskaņa, vai tā gribēta vai nē, ir visapkārt: vai nu ejot pa ielām un palūkojoties skatlogos un logos, vai iegriežoties veikalos, vai vienkārši skatoties TV vai klausoties radio. Otrajā Adventes svētdienā uzklausīju valmieriešu pārdomas pie viņu pilsētas lielās egles.

eglevalm

 

Burzma patīk, ar burzmu jāsamierinās

Sintija: „Man ļoti patīk Valmieras egle. Citus gadus bija sakārtas lielas mantiņas, bet šogad rotājums krietni labāks un izceļ pašu egli. Es piekrītu, ka Ziemassvētki ir labdarības laiks. Cik nu šogad būs to dāvanu, par to grūti spriest, bet man patīk dāvināšanas drudzis. Tas ir jauki, ka veikali pilni cilvēkiem un katrs kaut ko meklē. Nevaru iedomāties, ka kādam tas varētu nepatikt. Man vismīļākās bijušas lielākās dāvanas, ko esmu saņēmusi, piemēram, ritenis. Citiem labprāt gatavoju paštaisītus, no sirds gatavotus pārsteigumus, teiksim, kartītes.”

 

Veltas kundze: „Ar to, ka pirms svētkiem burzmā nevar normāli iepirkties, jāsamierinās – ko lai dara. Būtu jau labi, ja arī pati saņemtu kādu dāvanu, bet ko tad nu šajos laikos var gribēt. Nu jā, varbūt kāds saldums un auglis būs...”

 

Svētku tuvošanos īpaši neizjūt Liene: „Ziniet, nedaudz sāku just, ka tuvojas svētki, bet tiešām nedaudz. Tieši šodien mājās piedomāju, ka vajadzētu istabas varbūt izdekorēt. Kādas lampiņas izkāršu, bērni droši vien sniegpārsliņas izgriezīs, no kreppapīra uztaisīsim virtenītes. Uz veikaliem es īstenībā nemaz neeju, kad ir lielās burzmas. Ar bērniem nu galīgi nē. Tā jau vairs nav ne atpūta, ne svētki. Nekur neder. Vienkārši kaitina. Es arī agrāk aizrāvos ar dāvanām, bet tagad visur naudiņa nogriezta. Dāvanas būs tā ap pāris latiem uz katru. Meitiņa iet mākslas skolā un viņai nopirkšu kādu skaistāku penālīti, kur daudzos zīmuļus salikt. Mazajam puikam droši vien kādu mašīnīti vai mocīti, katrā ziņā par mazām naudiņām. Pašos Ziemassvētkos brauksim pie vecāsmātes Rūjienas pusē. Vecāmamma droši vien būs izšmorējusi kādu gaili vai vistu, visi iesim pirtī, dekorēsim eglīti. Īstenībā mums svētki ir ļoti mierīgi.”

 

Aleksandra kungs: „Svētki? Par ko ir runa? Man nekādu svētku nav. Ja neskaita to, ka man šodien sešdesmit gadu jubileja... Tuvākie svētki? Rītdien, 7. decembrī, kaut kādi ir. Tos tad svinēšu. Ziemassvētki? Es nekur neredzu, ka tie Ziemassvētki tuvotos. Krīze valstī, nevienam naudas nav. Kas man pietrūkst? Naudiņas pensionāram pietrūkst. Dārgi par dzīvokli jāmaksā, produkti dārgi. Ko es Ziemassvētkiem nopirkšu? Pāris ābolu, kādu tomātu. Nesanāks nekas vairāk. Naudiņa jātaupa dzīvoklim un kredīts ar bišķiņ ir. Tā, redz. Ciest nevaru, ka cilvēki pa veikaliem stumdās un grūstās. Es būtu priecīgs, ja tik ko paēst varētu un svētku vakarā varbūt kādu alus pudeli izdzert. Nekādas sveces man nav jāpērk, sieva mājās visas malas piebāzusi.”

 

Ceļojums pie sevis Ausma: „Ziniet, es tikko nopirku baltas eglīšu svecītes, lai vēlāk nav jāspaidās un jāmeklē. Jā, es pērku tikai baltas. Varu pateikt, kāpēc. Svētkos jau par skumjām lietām nerunā, bet es no bērnības atceros tikšanos savā skolā ar kādu sievieti, kas bija izcietusi Ļeņingradas blokādi. Viņa stāstīja apmēram tā: lai cik neticami, mājās mums bija eglīte. Bērniem kā lielu prieku teicu, ka ir arī divas svecītes un tās vakarā aizdegsim. Bet mazie man saka – mammu, varbūt mēs tās svecītes labāk varētu apēst... Nu tā. Nevaru aizmirst. Laikam tās svecītes bija baltas. Man baltā krāsa ir īpaša.”

rotajumi

Inga: „Es negribētu par savām izjūtām skaļi runāt, jo Ziemassvētki, arī gaidīšanas laiks katru gadu man ir kas sevišķs un tikai man piederošs. Palēnām sakārtoju skapjus un atvilktnes, palēnām cenšos sakārtot domas. Nekādas dāvanas negādāju un dāvanas no citiem negaidu. Ja esmu sevi savedusi kartībā, tā ir vislielākā un labākā dāvana. Nav jau tā, ka no Ziemassvētkiem apkārt gribētu kaut kur aizbraukt vai aizbēgt. Tas ir savādāk. Es to vairāk vai mazāk nemanu. Ja tā varētu teikt, es – ceļoju pie sevis, pati pie sevis savās mājās. Līdz apnicīgumam bieži tiek atkārtots, ka Ziemassvētki ir brīnumu laiks. No sākuma skaitos un dusmojos, bet ar gadiem sāku pārdomāt: nu labi, es gaidu, gaidu un it kā nekas ar mani nenotiek. Bet, ja otrā rītā kaut kur ir uzkritis tīrs sniedziņš, vai tad tas neliecina par brīnumu? Tikai brīnums šoreiz bijis ne man, bet kādam citam. Ticu, ka noteikti bijis.” 

Komentārs par rakstu: Vai gribētu aizbraukt no Ziemassvētkiem?

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!