Piektdiena, 20. Septembris, 2019
Marianna, Ginters, Guntra
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Dzirdēts bija, redzēts ne

trešdiena, 9. decembris (2009)   

Reiz nu man gribētos teikt līdzīgi kā „Sūnu ciema zēnos” par Laimes lāci: dzirdēts bija, redzēts nav. Jā, biju dzirdējusi, ka Straupē iecienīts un populārs ir tā sauktais zaļais tirgus, kur pārdod tikai zemnieku izaudzēto un amatnieku darinājumus, bet savām acīm apskatīt nebija nācies. Iepriekšējā svētdienā tas brīdis pienāca, jo „Plācī” (no Valmieras braucot, pirms Straupes, tikpat kā ceļa malā) tiešām gribējās apstāties un palūkot, kas šajā tirdziņā jauks.

grozitirgus

 

No groziem līdz cibiņām

  Vispirms jau priecēja dažnedažādie pinumi: grozi un groziņi, vācelītes un cibiņas. Šo izstrādājumu saimniece (viņa pati arī viena no pinējiem) Anna Tutāne skaidroja: „Mēs esam no Rīgas „Pinumu pasaules”. Braukājam apkārt pa tirdziņiem, parādām savu preci. Protams, viss ražots Latvijā – paši pinam. Mans tētis ir ļoti labs meistars, viņš ar pinumiem vairāk redzams Doma laukumā. Lielākoties izmantojam kārkla klūgas. Tās tiek vārītas. No mizotām klūgām krāsa iznāk gaišāka un no nemizotām, saprotams, tumšāka, zaļāka. Pēdējā laikā, lai dabūtu pavisam tumšu tonis, klūgas mērcējam. Mazās cibiņas ir no niedrēm un tādas smalkas „mazulītes” pagatavošana prasa rūpīgu mezglošanas darbu vairāku dienu garumā. Tagad, ziemā, vairāk pērk malkas grozus (no 10 līdz 25 latiem), cilvēkiem patīk arī maizes kastes un visādi mazāki trauciņi.”

 

Praktisko kalumu dvēselīte

No groziem acis pašas apstājas pie netālu izvietotajiem kalumiem – arī daudziem un dažādiem. Meistars no sākuma tāds nedaudz atturīgs: „Mani televīzijā, „Provincē” arī rādīja un tagad visi grib runāties.” Pēc maza laiciņa gan tomēr uzzinu, ka prasmīgais kalējs Edvīns Šakalis ir no Rūjienas puses, zemnieku saimniecības „Kalnmeisteri”: „Man visas mantas ir ar pielietojumu. Ja manta nav praktiski izmantojama, saimniecībā derīga, tad man tādu nevajag. Redziet, te man, piemēram, krietna izmēra pannas – lielāka ģimene grib lielu pannu, lai visus bērnus var paēdināt. 

pannastirgus

Visas lietas vairāk taisītas priekš dvēselītes, lai cilvēkiem šajos grūtajos laikos labāks prāts. Ja cilvēks smaida, tas ir mans miljons. Man nav kā Šķēlem kabatā miljons, bet cilvēka smaida miljons ir daudz vērtīgāks.” Meistaram vaicāju arī par zvaniem: „Ziniet, pagājušā gadā uz Ziemassvētkiem izandalēju kādus trīsdesmit, šogad vēl pircēji nav iešūpojušies. Zvanus kaļu ar lielu prieku: kā eņģelim ir skaņa, tā arī zvanam. Katrs bērns piedzimst ar savu balsi un katrs zvans piedzimst ar savu dzīvību. Es arī pats te Straupes tirgū pērku. Un man atkal ir svarīgi, lai darbā būtu dvēsele iekšā – vai piparkūkā, vai zeķu rakstā, vai kliņģerī. Citādi nejūtos labi. Ja kliņģeris vēderā skaisti sagriežas, tad arī skaisti izkaļas.” 

zvanitirgus

 

Labprāt brauc no Igaunijas

Saimniece (kā vēlāk izrādās – no Igaunijas) katram garāmgājējam varen senā pavārnīcā piedāvā nogaršot cukurotas mandeles. Lai pastāstītu, kas līdzās atrodams jaukajos, pašdarinātajos maisiņos, talkā tiek aicināts arī vīrs, jo jārunā krieviski. Kopīgiem spēkiem uzzinu, ka viņi uz Straupes pusi braucot jau veselu gadu un cenšoties neizlaist nevienu tirgošanās reizi, jo tas esot tik patīkami: „Pirmkārt, te ir tikai pašu ražotie produkti – tas taču lieliski. Šī vispār ir apbrīnojama vieta: varētu teikt, principā meža vidū. Un tad pēkšņi ceļa malā – lieliski organizēts tirdziņš, brīnišķīgi cilvēki, ar kuriem ļoti patīkami būt kopā.

igaunitirgus

Reizēm nepārdodam, cik vēlētos, bet atkal braucam kaut tikai tādēļ, lai varētu uzkavēties šajā jaukajā sabiedrībā. Runājamies par visu ko. Saprotams, galvenā tēma ir krīze. Manuprāt, Latvijā ir labāk kā pie mums. Katrā ziņā ne sliktāk. Ko pārdodam šajos maisiņos? Mēs paši gatavojam (tas ir roku darbs) divu veidu mandeles: ar ķiploku, ar sīpolu un ar medu un ķīniešu dabiskajām garšvielām. Tās visas ir ārstnieciskas lietas. Jā, un cukurgailīšus pārdodam. Tie mums ir tādi paši kā agrāk, padomju laikos. Bez nekādām piedevām. Vismaz es nezinu, ka vēl kāds tādus cukurgailīšus gatavotu.” Visu jau tirdziņā neapskatīt, vien pa gabaliņu jau redzams, ka te ir kartupeļi, burkāni, kāposti, āboli, dzērvenes, dziju dzijas un zeķu zeķes. Un pavisam neierasts (vismaz man), bet tik pieejams un vienkāršs kārums - rabarberu sukādes. Droši vien ne tādi vien mazi pārsteigumi ieraugāmi un dabūjami šajā zaļajā tirdziņā. Pie sevis prātā tikai parēķinu: tirdziņš notiekot svētdienās ik pēc divām nedēļām, tātad nākamais būs 20. decembrī. Lai veicas tirgotājiem un pircējiem! zekestirgus

Komentārs par rakstu: Dzirdēts bija, redzēts ne

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!