Ceturtdiena, 17. Oktobris, 2019
Karīna, Gaits
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Kur gribētu nākamgad aizbraukt

trešdiena, 30. decembris (2009)   

Nerunāsim šoreiz par naudu un reālajām iespējām, bet tikai par vēlmēm. Kur patiešām gribētos nākamgad aizbraukt? Un kāpēc tieši tur? Kas rosina interesi apmeklēt kādu tālāku zemi vai skaistu vietu tepat Latvijā? Šajā reizē to vaicāju salaspiliešiem.

 kartesalaspils1

 

Nebaida nedēļa vilcienā

Kristaps, ceļu būves inženieris: „Nu ir tāda doma – aizbraukt uz Vladivostoku. Kaut kā eksotiski tas liekas, pat vairāk nekā lauvu medības safari (labi, labi, smejos, neesmu bijis Āfrikā). Neko īpaši nezinu par šo pilsētu, vien tik daudz, kur tā kartē atrodas. Nu jā, vēl arī to, ka ar vilcienu tur esot jābrauc nedēļu. Nu ir jau arī gabals! Nedēļa vilcienā – tā būtu vesela vilciena sāga! Kad ieminējos vecākiem, viņi abi vienā balsī sāka teikt, lai taču labāk braucot uz Kamčatku, tur geizeri un tā... Nezinu, vēl jāpadomā, jāaprunājas, ko draugi beigās teiks. Bet kaut kas tai Vladivostokā noteikti ir!”

 

Vai gaisa tramvajiņš darbojas?

Elgas kundze, pensionāre: „Es tepat uz Siguldu laikam aizbrauktu, kad ievas ziedēs. Uz mūsu pašu Vidzemes Šveici. Kāpēc? Nu jau krietnu laiku kā neesmu tur bijusi, kaut tepat netālu. Te pavasarī nav laika, te atkal rudenī auksts. Man meita stāstīja, ka tagad no Gaujas Krimuldas kalnā esot ļoti skaista taka, vakaros izgaismota. Ja vien pietiktu spēka uzkāpt kalnā, labprāt to darītu. Vēl no bērnības atceros, ka no Krimuldas sanatorijas (tur tolaik ārstēja kaulu tuberkulozi) bija brīnišķīgs skats uz Gauju. Bet kāpēc gan baidos, ka neuzkāpšu? Spieķītis taču ir, ja vajag. Tagad jau citi ar spieķiem vien iet pastaigā, kā to sauca... Nūjošana?Nu ja. Jā, un vēl – diez vai tas gaisa tramvajiņš vairs tagad darbojas? Jūs nezināt?”

segevolda

 

Viesnīca Segevold Vēlas pabraukāt gondolā Andris, vēstures skolotājs: „Vispār, ja ātrumā jāsaka – uz Venēciju. Māksla, saprotams, un kanāli ielu vietā. Viens ir televīzijā skatīties, otrs – savām acīm un pašam izjust, gondolā pabraukāt. Tas man tāds mērķis, ko gribētu piepildīt. No studiju gadiem atceros, ka bijām sadomājuši braukt uz Baikālu. Un izdevās. Un bija to vērts, noteikti, katram varētu ieteikt tur aizbraukt. Kāpēc lai tad Venēcija neizdotos? Cauri Austrijai, apstājoties Zalcburgā, Vīnē...skaisti un interesanti.”

 

Kas tā Zilupe tāda ir?   Mārtiņš un Gatis, latviešu studenti Amsterdamā: „Ziniet, mums tā ceļošana drusku piegriezusies. Lai atbrauktu uz lv, kā lētāk, pa Eiropu iznāk pavandīties.” Mārtiņš: „Varbūt uz Ventspili? Kad biju sīkāks, katru vasaru tur braucām, jo tēvs tā gribēja. Viņš tur dzimis un bērnībā pieradis gulēt kāpās un skatīties, kā lielie kuģi nāk iekšā Ventspils ostā. Nekādi nevarēja pierast, ka viņam Vidzemē jādzīvo un bez kārtīgas jūras (to jūru, kas, piemēram, Saulkrastos viņš sauca ar nieka līci un tā kaitināja savu sievasmāti, tas, vecomammu). Gatis: „Es vispār esmu no Talsiem, te tikai pie drauga atbraucu ciemos. Uz pilsētu ar rītdienu noteikti nebrauktu, cik reižu tur nav būts, cik var skatīties Lemberga cepuri. Ja tepat Latvijā, tad... Uz Latgali? Piemēram, kas tā Zilupe tāda ir? Tā kā būtu vēl Latvija, tā kā nemaz nav. Neko nezinu par tādu vietu, tikai nosaukumu. Un ka ir tāds vilciens: Rīga – Zilupe.”

 

Gribētu iepazīt lībiešus Diāna, divu bērnu mamma: „Nākamgad jau vēl neizdosies, jāpagaida, kamēr bērni paaugsies, bet ir tāds sapnis – apbraukāt Kurzemē vēl tos lībiešu ciemus, kas saglabājušies. Tik daudz no Salaspils vēstures zinu, ka te bijusi sena lībiešu apmetne. Vēl zinu, ka pāri lielajam ceļam (Rīgas – Daugavpils šosejai) ir piemiņas zīme lībiešu vadonim Ako. Tikai tur nokļūt grūti, bērniem nevaru parādīt. Nu tātad, gribētu redzēt, kā tagadējie lībieši dzīvo. Kā ar zvejošanu, vai tagad arī to dara? Kādas viņiem mājas, kāda sadzīve? Droši vien jocīgi izklausās, bet man lībieši saistās ar ko līdzīgu Brīvdabas muzejam. Kaut kas ļoti sens. Nu tā. Domāju, puikām būtu interesanti.”

eglesalasp

 

„Brakos” meklētu prieku Antra, bibliotekāre: „Zinu gan, un ne tikai gribētu braukt, bet noteikti aizbraukšu kopā ar ģimeni. Uz Brakiem. Kad pienenes zied. Kādreiz tur jau biju tādā laikā, un joprojām nevaru aizmirst dzelteno Jānkalniņu, skatu uz Tālavas mežiem, Noliņa ābelīti, veco pirtiņu, avotiņu. Neteikšu, ka Blaumani lasītu bieži, iespaids jau vēl palicis no skolas laikiem. Katrā ziņā nekādā gadījumā negribētu pārlasīt „Nāves ēnā”, lai cik izcili tā novele būtu uzrakstīta. Man Blaumanis vairāk saistās ar siltumu, prieku, ar „Silmačiem” un Jāņiem. Tā, ar prieku, arī skatos uz „Brakiem”. Tā ir viena no manām iemīļotākajām Latvijas vietām, tāpat kā Vecpiebalga. Man skolā bija brīnišķīga literatūras skolotāja, nākusi no Piebalgas. Kā viņa mums stāstīja, un kā izvadāja ekskursijā! Nu jā, sāku runāt, un gribētu arī Vecpiebalgu atkal apskatīt. Tas jau nav tālu – no Ērgļiem laikam 25 kilometri, tikai ceļš, cik atceros, slikts. Toties kas par skatiem!”

Komentārs par rakstu: Kur gribētu nākamgad aizbraukt

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!