Sestdiena, 14. Decembris, 2019
Gaisma, Auseklis
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Džungļu likums – izdzīvo spēcīgākais!

otrdiena, 5. janvāris (2010)   

“Vakar biju pie ārsta. “Varat būt laimīga, ka jūsu dzīvību glāba pirms gada. Tagad tas jums maksātu 2500 latu. Starošana – vēl aptuveni 250 latu,” daktere skumji priecīgi stāstīja. “Nesaprotu, kāpēc neviens nesūdz valsti tiesā, tas taču ir absurds – atņemot finansējumu onkoloģijas pacientiem, valsts faktiski viņiem paraksta nāves spriedumu.” Es klausījos, bet vēl neko nedomāju. Biju kā apstulbusi... Starp citu, precīzi pirms gada man tiešām veica operāciju, kurā ārsti man atņēma iespēju būt mātei, bet izglāba dzīvību. Izdzīvošanas instinkts neļāva slīgt depresijā, es taču noteikti adoptēšu mazu neaizsargātu mazuli un spēšu viņu izaudzināt, galvenais ir fakts, ka es ļoti, ļoti gribu dzīvot... Visu to stāstu tikai tāpēc, ka gribu uzmundrināt gan sevi, gan tevi – nevajag grimt izmisumā. Domājot tikai labas domas, sev tiešām var palīdzēt. “Bet valsts taču neļauj!” teiksi. Neļauj gan, bet varbūt ieklausīsies...

 

Kad gaidīju Onkoloģijas centra Uzņemšanas nodaļā, ieraudzīju ļoti skaistu astoņpadsmitgadīgu meiteni, kura bija ieradusies kopā ar savu mammu. Tik jauna un tik ziedoša... Ko gan viņa šeit dara?! Vēlāk nodaļā redzēju to pašu māmiņu raudošu iznākam no ārsta kabineta. Manas palātas biedrenes sačukstējās: “Ārprāts, tikai 18 gadi, un jau ceturtā stadija...” Atgriežoties pie valsts... Tiem, kam tūkstoši un miljoni kabatā, tiešām ir grūti saprast tos, kam ar savu algu ir grūti nomaksāt pat dzīvokli. Valsts būtībā ir pieņēmusi Džungļu likumu. Ja tev vai man būs jāmaksā barga nauda par to, lai izdzīvotu, diemžēl izdzīvos tikai spēcīgākais, tas ir, naudīgākais.

 

Savulaik pārmetām dižajai lielvalstij, ka tā iznīcina mūsu valodu, mūsu mazo ņipro latviešu tautu. Ko mēs tagad varētu pārmest sev? Varbūt ieteikt mūsu varasvīriem atcerēties vienu no baušļiem: “Tev nebūs zagt!?” Vai arī no folkloras... Septiņreiz nomēri un tikai tad griez! Varbūt...” mana draudzene iegrima dziļdomīgā pauzē. Bet es domāju – ja skolā kāds nebija sagatavojies kontroldarbam, rakstīja špikeri. Iespējams, KĀDAM būs jāraksta izdzīvošanas špikeris valstij... Ar cepuri rokās tak nestāvēsim: “Sak, iedodiet kapeiciņu!” Starp citu, Onkoloģijas centra milzonīgais starošanas aparāts (kas palīdzēja manai draudzenei) arī ir dāvinājums... no kādas Austrālijas kundzes, kura pie mums tika izārstēta no vēža. “Zini, man pagājušajā nedēļā bija drausmīgi slikti ar veselību, ātros gan nesaucu, jo nezināju, cik tiem tagad jāmaksā, bet naudas man vairs nav, visu biju atdevusi bērniem, lai viņi sapirktu vajadzīgo skolai,” šodien skumīgi stāstīja mana uzticamā draudzene. “Esmu šokā, labi, ka brālis strauji izdomāja plānu Rīgas slimnīcas aizstāt ar kādu viesmīlīgu provinces slimnīciņu, kur, izmantojot draudzīgu pazīšanos, man sestdien iztīrīja dzemdi...

 

Tikai (tiešām tikai) par divdesmit latiem.” Ja šis laiks ar mums spēlējas, kāpēc gan nepieņemt tā noteikumus... un arī paspēlēties. Ar sevi, varbūt – ar valsti. “Eju prom no skolas – labāk deviņus mēnešus būšu bezdarbniece, vismaz no pabalsta varēšu saimniekam samaksāt īri un vēl šo to. Kas paliks pāri, krāšu, lai izdzīvotu pēc tam...” skolas pedagoģiskās padomes sēdē paziņo laba skolotāja. Skumīgi. Bet, ja skumjas pārpildījušas to kausu, tad mazliet gribētos atslēgties no realitātes. Mana “družka” Ugunsdzēsības departamentā kā susļiks raujas par visiem. Ugunsdzēsējiem jauns priekšnieks, visu laiku visu aizmirst, tad nu “družka” kā Figaro šurpu, turpu... “Vai, mīļā! Mēs taču savus ugunsdzēsējus arī palaidām bezalgas atvaļinājumā – 90 cilvēkus. Liecies mierā, visi, kam izdienas pensija, devušies pelnītā atpūtā, pārējos optimizējam, tas tāds moderns vārds tagad.” Lailiņa mūsu draugu kompānijā bija izslavēta padomdevēja un jaunāko ziņu klāstītāja: “Tas, ka vairs nav moderni valstij maksāt nodokļus, tu jau zini – ja kāds maksā, tad tikai no minimālās algas, bet... Manas radinieces boss bija izdomājis vēl “krutāku” variantu – Elziņa tikko beigusi juristus, būvfirmā piestrādāja jau studiju gados, vasaras sākumā tika izsaukta pie šefa. “Diemžēl, man pašlaik nav naudas līdzekļu, ko izmaksāt jums algās,” viņš lietišķi teicis.

 

“Es piedāvāju šādu variantu – jūs iestājaties bezdarbniekos un saņemat bezdarbnieka pabalstu, bet turpināt strādāt pie mums un nākt uz darbu katru dienu. Kā man atkal parādīsies nauda, atsākšu jums maksāt.” Un Elziņa cītīgi katru dienu iet uz darbu, kārto firmas lietas, gaidot to brīdi, kad uzņēmumā iestāsies labāki laiki. Mazliet par traku, ne? “Nu ko, par traku – nu tagad jau tāds laiks, kad visus ķer uz muļķa. Tu taču arī nebūsi muļķe, ko?!”   “Kādai mūsu skolas skolotājai (kura arī pašlaik nopietni domā par darba maiņu) ir 10 gadu stāžs. Pēc algas paaugstinājuma no 2006. gada 1. janvāra par 38 stundām “uz rokas” viņa saņem 238 latus, no kuriem 60 latu tiek maksāti par īrētu istabu. Ja to vēl kaut kā var samaksāt, tad ko lai saka jaunie skolotāji, kas strādā tikai vienu slodzi, kam vēl nav darba stāža un kas “uz papīra” saņem tikai 174 latus? Pat istabiņu noīrēt nesanāk,” tā kādā interneta portālā varēja lasīt 2006. gadā. Pienācis 2009. gads. Par ko skumstam un ko nezinām tagad? “Nu, nezinu, tiešām nezinu, vasara aizvadīta, bet, kāda man būs slodze skolā, pat nenojaušu,” vakar uz ielas satiku savu kolēģi no kādas lauku pilsētiņas vidusskolas. “Tu vismaz zini, ka jūsējie pārvācas, skola nemirst, tikai telpas citas, bet ko man?” Drīz man zvana kursabiedrene: “Glāb mani!

 

Divas “jauniņās” atgriežas no dekrēta atvaļinājuma, un man paliek it kā tikai piecas stundas nedēļā...” Glāb vai neglāb, bet es jau nezinu, kā būs ar mani... Smieklīgi līdz asarām – ja skolā nenokomplektēs pietiekamu skaitu klašu (pēc pēdējiem datiem, skolēnu skaits klasē nedrīkst būt mazāks par 25), tad, lai arī skola nemirst, dažs skolotājs, kas pašlaik vēl vasaras atvaļinājumā, būs spiests atvadīties no skolas septembrī, turklāt saņemot šo ziņu kā aukstu ūdens šalti uz galvas. Gluži tāpat, kā tas notika ar skolotājiem pensionāriem jūnijā, kad viņi steidzās iesniegt atlūgumus, lai vismaz saglabātu savas pensijas. Sestdien biju bērēs – atkal viena no skolas brālības mirusi, tikai... 69 gadi. Ir cilvēki, kas bez darba nevar... Nespēj un aiziet tai saulē.

 

Un šis augusts, kā vēsta astrologi, jo īpaši mīl aizgājējus. Vēl viens paradokss – šogad Izglītības un zinātnes ministrijā ieteica iet atvaļinājumā no 1. jūlija, lai skolā atgrieztos 25. augustā. Sak’ – lai nebriest dumpis! Sak’ – labāk nezināt, veselība svarīgāka… Tikko atcerējos zīmīgu sarunu no kādas mājas ballītes – klau, tur, augšā, jau laikam jaunāko datorprogrammu izmēģina. Ieliks “ekselī” cipariņus, dators pats sarēķinās, “mož” sanāks valstij neiekļūt bankrotā. Bet es gaidu 25. augustu. Nezinu, kas mani gaida, un nezinu, kas šajā gadījumā ir sliktāk – tas, ka nezinu, vai informācija, ko varbūt saņemšu jau pirms 1. septembra.

Komentārs par rakstu: Džungļu likums – izdzīvo spēcīgākais!

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!