Ceturtdiena, 17. Oktobris, 2019
Karīna, Gaits
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Viņas iedvesmo

sestdiena, 9. janvāris (2010)   

Trīnīšu mammai Skaidrītei Bērtiņai vīra drauga sieva iemācīja cept piparkūkas tad, kad ģimenē bija notikusi traģēdija. Nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu piparkūka ir Bērtiņu ģimenes vizītkarte. Mamma «Neko darīt – jāstrādā ir, ja grib ko sasniegt, ja kārojas ko vairāk, nekā tikai izdzīvot,» saka Skaidrīte Bērtiņa. «Manas piparkūkas top pēc senām receptēm, parasti tās cepam no iesala ekstrakta, krējuma, cukura, margarīna, olām un miltiem. Krāsainās glazūras veidoju no pūdercukura un olas baltuma. Kad piparkūku figūriņas atdzisušas, tās var sākt rotāt. Kad glazūra nožūst, tās var sasaiņot pārtikas plēvē un likt kastē.» Vienā reizē Skaidrītes dzīvokļa virtuvē izcep ap 100 līdz 150 dažādas figūriņas. Viss sākās tādēļ, ka bija jāizdzīvo, un Skaidrīte nemaz nesaprot, ka iespējams dzīvot citādi. «Es neatpūšos, guļot pie televizora. Ja tā grib darīt, tad var gadīties, ka nepietiks naudas.

 

Reiz mums slimnīcā (Skaidrīte līdz šīgada jūnijam strādāja Rīgas 1. slimnīcā par medmāsu – aut. piez.) bija reģistratorīte, kas vienmēr sūdzējās par naudas trūkumu, viņai nekad nebija naudas. Ja jau cilvēkam klājas tik grūti, piedāvāju iemācīt viņai kādu savu piparkūku recepti. Viņa pamēģināja un paziņoja, ka tā viņai nav piemērota nodarbošanās, un turpināja čīkstēt, ka nav naudas. Es cepu siltā telpā, klausos Latvijas Radio 2 un visu dzirdu, uzzinu notiekošo.

 

Visproblemātiskākais pašlaik ir laika trūkums, kas neļauj strādāt vairāk, bet toties gandarī pircēju atsauksmes, ja paslavē, ka piparkūciņas ir garšīgas.»  Kad nomira tētis... «Mums bija tikai divi mēnesīši, mums tētis aizgāja bojā avārijā un mamma palika viena pati ar mums, mazajām trīnītēm, un mūsu vecāko māsu Aldu, kurai arī tolaik bija tikai trīs gadi,» savas ģimenes stāstu iesāk trīnītes – Ilze, Astra, (Daiga diemžēl bija apslimusi un nevarēja piedalīties sarunā) un vecākā māsa Alda.   Ilze: Lai izaudzinātu mūs četras, palīgā nāca izpalīdzīgi cilvēki, kā Emīlijas tante, kas iemācīja mammai cept  piparkūkas, atceros, par Zigu viņu saucām. Pašu recepti mammai ierādīja tēta darba kolēģa sieva, un mamma sev vienkārši pateica: «Sāc, Skaidrīt!»

 

Protams, mums bija no valsts doti pabalsti un tēva pensija, skolā bija brīvpusdienas, mētelīši, jā, jā, mums deva arī rūtainus mētelīšus. Mamma strādāja dienu un nakti, lai tikai mēs nejustu atšķirību no pārējiem bērniem. Centās iedot visu, lai nekā netrūktu. Protams, augot lielākas, redzējām, kā mamma strādā, un sākām piepalīdzēt viņai. Mūsu bērnībā jau nebija pat tāda vārda – bizness, to sauca par spekulāciju. Alda: Visādā ziņā piparkūkas mūsu ģimenē sāka cept jau 1973. gadā. Kāpēc zinu, ka tieši tad?! Tā kā tētis bija stāvējis rindā uz pirmajiem žiguļiem, mammai beidzot arī pienāca paziņojums – nāciet pēc savas mašīnas, beidzot esat izstāvējusi savu rindu. Mamma kategoriski atteicās – neņemšu to mašīnu,  no savas rindas atsakos. Bet visi viņas brāļi iestājās pretim – kā neņemsi?! Viss notiek tā, kā tam jānotiek, bet ķiršu krāsas žigulītis tev būs! Arī viņi tolaik ļoti palīdzēja, sameta naudu žigulītim. Atceros, mums tā bija relikvija, kas tikai pirms trim gadiem tika aizvesta metāllūžņos.

 

Alda: Draudzenes saka – kad ierauga kādā tirdziņā manu mammu, tā uzreiz visiem gribas piparkūkas. Visos svētkos tagad mūs tās sagaida. Es: Man vīrs arī teica, lai bez piparkūkām mājās nerādos. Ilze: Pēdējā laikā salīdzinu piparkūkas ar vīniem – ir slikti un ir labi vīni. Par iesala piparkūkām runājot – citām ir cietāka mīkla gadījusies, citām kāds garšvielas pieliek mazāk, cits atkal vairāk atstāj... Ar recepti tā nemaz vairs neviens nedalās, pasaka, kā «liek kopā», bet ar pašām garšas niansēm neaizraujas. Tas nemaz nav viegli – var stāstīt recepti, var piepalīdzēt, bet viss tāpat nāk ar gadiem. Mīklai sagaidīt to burbuli, kad redzi, kā mīkla jau sāk veidoties, tas pats mīkstais sastāvs, tad jūti, kurā brīdī ir kāda forma – o, nu būs gatavs! Nu to nevar tā, vārdos izstāstīt.  Izturēt un pārvarēt Astra: Īstenībā mums ik pa laikam bija sāpīgi, bet ar visu jātiek galā... Mācījāmies 9. klasē, kad mūsu mammu ielika slimnīcā. Visi, pie kuriem gājām, mūs mierināja, ka būs taču kārtībā, bet lielākā daļa jau raudzījās kā uz bārenēm. Ar audžutēvu mums tagad ir labas attiecības, tomēr ir bijuši arī tādi grūtāki laiki, kad nesatikām... Mēs jau arī pagriezāmies pozā – turklāt mammai pateikt nevar, ka mums ir labi, ja īstenībā gribas, lai pažēlo. Bet zini, kā – bērni jau naudu un dzīvi neplāno, viņiem neviens nemaksās un neatskaitīsies...

 

Vienīgais, ko pratām, – cept piparkūkas. Bija ziema, un sākām pašas uz savu roku. Mūsu vecākā māsiņa Alda taisīja mīklu un spieda formas ar mūsu palīdzību, tā mēs visas četras kopā arī cepām. Ko tad mammai teiksim – dod naudu, ja viņa pati bija tik vārga. Alda: Kad viens grūtos brīžos nolaiž rokas, tad otrs ceļas un dara. Kā ar divām vardēm tajā krējuma podā – kad viena laižas lejup, otra ķepurojas augšup... Un to otro, trešo un arī ceturto pie reizes savāc sev līdzi. Ilze: Vēlāk jau mamma sadalīja pienākumus, bet visnepatīkamāk bija vasarā, bija jācep, kad aiz loga laukā plus 25 (vai pat vairāk), tad virtuvē pat 40 grādi un vairāk. Alda (smejot): Vismaz uz SPA nebija jāiet, pietika pabūt virtuvē, un jau gluži, kā pirtī pabijusi. Pēc tam aukstā dušā nomazgājies un esi, kā no jauna piedzimusi.   Piparkūku meitenes, kas dzied piparkūku dziesmiņu Ilze: Aldu, labāk pastāsti par pašām piparkūkām! Lai piparkūkas izdotos garšīgākas, cilvēki, tās rotājot un cepot, sarunājas. Ja kāds mani no malas paklausītos, kad krāsoju piparkūkas, tad nezin ko var padomāt... (Smejas.) Kad zaķi rotāju, dziedu: «Zaķis skolā – kad iet. Putni, zvēri, lācis, vilki... Kad krāsoju eglītes, saku: «Mīļā māsiņa, eglīte, es tev ielikšu bumbiņu. Kādu bumbiņu gribi? Ak, „šitās” gaismiņas?!» Es piparkūkas uzrunāju, padarot tās dzīvas.

 

Astra: Kad mums stāsta – es ar’ tādu varētu uzcept, parasti saku: «O, pareizi, laiks iet mājās, darbiņš gaida (smejas)!» Starp citu, mūs aicina rādīt un mācīt, kā jācep piparkūkas. Ilze: Esam gājušas par īstām piparkūku meitenēm, trīsgadīgiem ķipariem vienā pasākumā rādījām, kā veidot un krāsot piparkūkas. Sākumā gan domāju, ka tur būs piecgadnieki, ar tādiem esmu strādājusi dārziņā. Ieraudzīju trīsgadīgos un apstulbu – es taču ar tādiem netikšu galā. Viņiem pirkstiņi tik maziņi! Alda (iejaucas): Nu, nu, maziņi, bet cik labi jau savā trīsgadnieka vecumā lipina ne tikai plastilīnu... To tev pēc savas Patrīcijas varu pateikt. Ilze: Nu to tālāk arī pieredzēju. Viņi samīcītās piparkūku mīklas bumbiņas uzreiz iebāza mutē. Man tikai dusmas uz tagadējiem vecākiem – trīs reizes viņiem teicu: «Iesaistieties taču kopā ar saviem bērniem, bet viņi tikai svarīgi tur kafijas tasītes rokās un nevīžo pat pienākt... Dažām mammām ir interesantāk pastāvēt un paklačoties. Arī skolā tieši tāpēc negribu vairs strādāt – bērni vienmēr bijuši forši, ar tiem vecākiem ir grūtāk... 80 procenti domā, ka skolotājiem jāaudzina bērni viņu vietā, tādam nolūkam jau viņus it kā sūtot uz skolu.

 

Astra: Viņa tiešām bija traka skolotāja, podus mainīja, remontus taisīja, bērniem vienmēr dāvaniņas gatavoja uz visiem svētkiem. Ilze: Ja man gribas svētkus, domāju, ka tos gribas arī pārējiem. Alda: Un es kā matemātiķe atkal varu izdarīt secinājumus – kas labi dara vienu darbu, ir gatavs strādāt pilnīgi jebkur. Kurš nevar ar vienu darbu tikt galā, tāds arī nekur citur nemainīsies. Šķēle teiktu – kā sabraukts ezītis.   Trīnīšu sindroms Alda: Nezinu, vai skaļi var pateikt, ko gribu paprasīt Ziemassvētku vecītim. Laikam jau gribas vēlēt – lai visiem turas veselība! Un mīlestība. Un, ja būs veselība un mīlestība, tad naudu pie kārtīga darba vienmēr varēs nopelnīt. Ja atkal nebūs nekā, tad, kā vienmēr, piedomāsim. Iedvesmu šajos laikos noteikti smeļamies no mammas. To jau nevar no televīzijas ekrāniem un valdības runām iemācīties. Bet savā būtībā esam atšķirīgas – es un manas māsas-trīnītes. Astra: Alda vienmēr bijusi vairāk «uz iekšu» vērsta, savukārt mēs esam stipri emocionālas. Mums visām kopā ir pāri plūstošs entuziasms dzīvot.

 

Ilze: Esam savstarpēji ļoti izpalīdzīgas. Alda: Drīzāk tā ir baigā urbšana. Bet katra paaudze paliek slābanāka, es vairs nespēju to, ko varēja mūsu vecāki, un mūsu bērni nespēj to, ko varam mēs. Turklāt, skatoties uz mammu, jau vispār nav iespējams atpūsties. Ilze: Ja kādai kādreiz ir sliktāk, tad pārējās vienmēr metas palīdzēt. Joprojām mūsu mamma atbalsta savus brāļus. Ja skatāmies, ka citi – māsas, brāļi, kas savā starpā auguši, ir neizpalīdzīgi, tad mums nav tā...  Varam arī sastrīdēties, bet mums tāpat sāp sirds vienam par otru. Paskaties uz šo bildi (visas māsas un mamma ir kopā jubilejā – aut. piez.), mūsu kopības sajūta te ir visstiprāk redzama. Mammas jubilejās mums ir ļoti, ļoti grūti runāt. (Aizraud.) Balss trīc. Viņa mums ir svēta. Citi arī saka: «Otras tik izpalīdzīgas kā jūsu mamma nav!»

 

Astra: Mamma mums mācījusi saprotošai būt vienai pret otru. Jā, esam strīdējušās, esam Aldai pat pirkstu salauzušas (samulst no pēkšņās atklātības). Redz, mums ir tāds trīnīšu sindroms. Kad kašķējāmies, vecākā māsa nemaz nedrīkst iesaistīties. Alda arī vairs nelien mūsu darīšanās, viņai laikam aizsargpozīcija izstrādājusies. Jo raksturi mums strauji, arī dusmās visu darām no sirds. Bet ilgu laiku ļaunu nemākam turēt.

 

Alda: Mums ir savs matriarhāts. Mums vīrieši nedzimst (pasmaida). Mana bērna auklīte joprojām, kad mani satiek, stāsta: «Ja man kādreiz ir ļoti grūti, tad vienmēr iedomājos tavu mammu. Ja viņa to ir varējusi, tad ko man vispār pīkstēt?! Mana mamma ir iespaidojusi arī manu draudzeni, kura vājuma brīžos sevi stiprina: «Es esmu sieviete, un, ja man būs ļoti, ļoti grūti, arī tad es izdzīvošu.»

 

Ilze: Kad parādījās „snikeri”, mēs sākām ar piparkūkām. Tā bija mūsu laimes aka. Lai arī mārketinga triks, mūsu produkcijai patiešām arī bija tā «laimes aka», kur varēja dabūt arī piparkūkas. Citi tur nāca un prasīja – vai pārdevējas arī var dabūt? Es tad teicu, ko par lielu naudu nevar gan dabūt? Vienā tādā «laimes akā», reiz pēc no ballītes atbraucot, vakarā zīmītēs rakstot, ko katrs dabūs, es uzrakstīju: «Ar rokām, lūdzu, neaiztikt! Biju tā nogurusi, ka beigās jau pa pusmiegam rakstīju.

 

Baldonē pircējs izvelk to laimes akas (biļetīti) zīmīti un izlasa – mani lūdzu ar rokām neaiztikt! Es nosarku kā biete. Arī viņš apmulsa, sakot: «”A” ko tas tagad nozīmē?”. (Smejas.) Bet es vienkārši biju atnākusi no balles, migu ciet, tāpēc arī uzrakstīju: ar rokām lūdzu mani neaiztikt! Paldies Dievam, ka mamma mums iemācījusi milzīgu atbildības sajūtu. Un es tiešām lūdzu dievu, lai arī mūsu bērnos tā ieaugtu, lai arī kāda krīze vai nedienas uznāktu. Astra: Ziemassvētku laikā Doma laukuma svētku tirdziņā piparkūkas pieprasa un pērk visvairāk. Krīze, protams, mazliet ietekmē... Vairs necepam lielās piparkūku formas, tikai mazās – cilvēki vairāk piedomā, ko pirkt. Tagad cepam piparkūku tīģerīšus, jo nākamais būs Tīģera gads. Ilze: Pagaidi, pagaidi, tev tūliņ parādīšu, kā pašu piparkūku var noskenēt modernā variantā. Izskatīsies labāk nekā fotogrāfijā. Protams, ja agrāk varēja uzvilkt pāris svītriņu uz piparkūkas un jau bija piesaistoši, tad tagad visi, kam nav slinkums, cep piparkūkas, un jau tās veido kā mākslas darbus. Ja tagad dodam saviem bērniem garnēt, tad varam arī ēst pašas (smejas).

Komentārs par rakstu: Viņas iedvesmo

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!