Sestdiena, 14. Decembris, 2019
Gaisma, Auseklis
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Kopā ar vīru uz dārziņu

pirmdiena, 11. janvāris (2010)   

“Klau, modernas sievietes taču vairs nerunā par iepirkšanos – tagad stilīgas sarunas saistās ar dārzu?!” kādā piektdienas vakarā mani retoriski uzjautāja nu tāda diezgan āķīga, bet mīļa būtne. “Tev taču būtu kas sakāms par to.” Nu man ir gan, ko teikt... Bet sākšu no sākuma. Pirms Līgo beidzot noskatījām gabaliņu zemes, kas šķita simpātisks ne tikai acij, bet arī makam. “Beidzot varēs uzcept kādu gaļiņu uz pašu zemes,” sapņaini ieteicās mans vīrs. Ui, cik labi skan: draudzenes gan brīdina – drīz jums gadiņš (kopš apprecējāmies), drīz būs krīze... Attiecībās. Bet es tik smejos – krīze, vai tas kāds lamu vārds? Zeme krīzi nepazīst, tikai atriebjas, ja aizmirsti par to parūpēties.

 

Kad pirmo reizi atvērām Puriņu vārtus, iekļuvām Latvijas džungļos – zāle manā augumā (neesmu no sīkajām, ap metru un septiņdesmit būs, par kilogramiem pašlaik nerunāsim), paklupu aiz ceturtā soļa, nu tādi kurmju rakumi – klausies, vīrs, jāpērk izkapts, citādi dabūšu ērci no pašu dārza. “Kāda izkapts, te jau uzreiz benzīnnieku – trimeri, es sentēvu metodes nemāku un arī neatzīstu,” vīrs asināja (ne jau izkapti), bet mēli. Labi, viņam benzīnnieks, man... Upenes. Pagājušajā ziemā ik pa laikam “uzkāpu” tik milzīgam klepum, ka upeņu ievārījumu no veikala iepirkos vismaz desmit burciņu tilpumā. Bet te Puriņos... Desmit krūmi. Un tik saldas, tik garšīgas. Mmm! Arī augļu koki pamatīgi salapojuši. ­Žēl tikai, ka iepriekšējos gados daudzi neizturēja agrāko saimnieku vienaldzību un nokalta. Vīrs atkal sev pagādāja kārtējo benzīnnieku – šoreiz motorzāģi, un tā mēs tikām pie malciņas.

 

Tā vecā līkā priede, kas tika nocirsta pagājušajā svētdienā, noderēs moderniem beņķīšiem, uz kuriem atpūtināt mūsu kuplās draugu saimes kājas un arī... prātus. “Klau, bet ūdeni gan vajadzētu ar steigu, citādi viss darbs būs vējā,” vasarā runājāmies ģimenes lokā. Kad vasaras pilnbriedā ierados darbā un uzliku galdā trauku, piepildītu ar ērkšķogām un jāņogām, kolēģītes smaidīja: “Nopirki?” “Nē, tas no mana dārza,” beidzot varēju lepni atteikt. Tagad dārzs valkā ziemas apģērbu – baltu un pūkainu… Un ziniet, nemaz negribas atstāt pēdas mīkstajā baltajā segā, lai jau zemīte pasnauž. Līdz pavasarim.

Komentārs par rakstu: Kopā ar vīru uz dārziņu

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!