Protams, nevienu laukos nepārsteigs pussagruvušas kūtis un šķūņi, kādreizējās kaltes, mehāniskās darbnīcas u.t.t. Līdzīgi pilsētās – gan jau kāds grausts atradīsies katrā. Tomēr nedaudz savādākas pārdomas ir par tiem ”spoku namiem”, kas atrodas lielu ceļu malās un kuriem diendienā brauc garām tūristi. Spilgts piemērs ir kādreizējā „Sēnīte”- savulaik prestižais un izslavētais restorāns, pagraba bāriņš un kulinārija, kur savulaik varēja dabūt tādus labumus, par kuriem varbūt iepriekš par dzirdēts nebija. Nu jau kur tas laiks, kad „Sēnīte” vairs nav nekas – tikai arhitektoniskas atliekas, un skats uz kādreiz dzīvības pilno ēku ir vairāk nekā nožēlojams.
 

Joprojām gaida autobusu

Tā sagadās, ka garām „Sēnītei” braucu salīdzinoši bieži. Vienmēr, pa paradumam, uzmetu skatu autobusu pieturai pie Valmieras ceļa, jo ļoti labi atceros, kā pati savulaik te gaidīju autobusus. Diezgan ilgi man neizdevās nevienu braukt gribētāju ieraudzīt, līdz šīs nedēļas nogalē palaimējās. Antra un Jānis, kuri strādā Siguldā, pie „Sēnītes” pārsēžas, lai nokļūtu mājās „Sunīšos” (kādus trīs kilometrus no Raganas). Viņiem tad arī jautāju – ko domājat par pašreizējo „Sēnīti”? No sākuma nekāda saruna neraisās, jo ir auksts, tūlīt kļūs tumšs un cilvēkiem pēc darba dienas vienkārši gribas ātrāk nokļūt mājās, nevis pļāpāt ar nez kādu svešinieku. Taču – vārds pa vārdam, un abiem tomēr ir, ko teikt.
Kādreiz – delikatese, tagad – spoks

Jānis: „Nevaru lielīties, ka bieži būtu krogos uzdzīvojis, bet jaunībā savu reizi jau tāpat gadījās. „Sēnītē” arī, parasti ar draugiem. Tas varēja būt septiņdesmito gadu beigās, astoņdesmito sākumā. Kas par rindām te stāvēja! Izstāvēt rindu un iekļūt iekšā – tas jau vien bija notikums. Citi, kas gudrāki, spieda šveicaram rokās rublēnus un tad tas process notika ātrāk, bet mums, tolaik studentiem, bija žēl naudu tāpat vien atdot, labāk tad pamīņāties kādu stundiņu un to „ceineri” notriekt iekšā. Cik atceros, nekas jau nebija lēts. Bet pats fakts – tu esi „Sēnītē”! Priekšā šķīvis ar žāvētu vistiņu (tolaik tā bija kā delikatese), auksts šņabītis (ja iegadījās stipendijas diena) un vienmēr – „Lāčplēša alus”. Taču galvenais jau tā apziņa – vismaz dažas stundas tu jūties kā līdzīgs starp līdzīgiem, starp tādiem, kas no Rīgas ar meitenēm lepnās mašīnās (nu, tolaik lepnās) vai takšos sabrauca. Tagad? Man patiesībā diezgan vienalga, kas te notiek. Vai tad nu mūsu dienās krogu trūkst! Kam jāsabrūk, tas sabruks. Žāvētas vistas arī esmu atēdies; manis pēc „Sēnītē” tās var kaut spokoties!”
Tā paiet pasaules godība...

Antra: „Man gan nav vienalga, ja gandrīz katru dienu te jāiet garām. Neomulīgi taču. Cilvēku nav. Pati jūties kā spoks. Jā, un bail arī ir – ja nu kāds no tā aiznaglotā loga šķirbas uz mani noskatās un sadomā lekt laukā? Vai tad nu tiešām tādu vietu, kur diendienā garām brauc tūristi uz Siguldu, nevarētu kaut kā sakārtot? Cilvēki taču skatās un redz. Nu lai nojauc tās ēkas, lai iesēj zālīti, katrā gadījumā būs labāk. Lai gan, no otras puses, būtu žēl, ja pilnīgi visu nojauktu. Tur tālāk kafetērija taču bija tik jauka! Ja bija laiks no viena autobusa līdz otram, tur vienmēr padzēru kafiju, lai nav jāsalst laukā. Kā cilvēks jutos. Tagad – bailīga sieviete, kas spiesta stāvēt tik nožēlojamā vietā un skatīties apkārt, ka tik kāds neiekrauj pa galvu un neapzog. Tā paiet „pasaules godība”- kur agrāk lepni kungi izklaidējās (tālāk no Rīgas, lai kāds pazīstams neierauga), tur tagad vieta tikai zagļiem un bandītiem.”
Tiek gaidīta Eiropas naudiņa....

Negribētos domāt, ka „Sēnītei” „pasaules godība” patiešām aizgājusi uz visiem laikiem. Vietvārds (un tā jau ir kultūrvēsturiska zīme) jau tā kā tā paliks, jo tautā iegājies gadu desmitos no mazītiņas kafejnīcas un lapenes sēnes formā līdz savā laikā arhitektoniski visai vērienīgam atpūtas kompleksam. Inčukalna novada domes priekšsēdētājs A. Blaus paskaidroja: „Sēnīte” ir privātīpašums. Cik novadam ir zināms, tad tiek gaidīta Eiropas nauda. Īpašnieki – I. Strautiņš, A. Sausnītis.” Pieļauju, ka šo abu kungu vārdi daudziem varētu būt zināmi (varbūt arī saistībā ar Duntes Minhauzena muzeju) un ka „Sēnīte” no ne – tūrisma jeb antitūrisma objekta pārtaps par tūristiem pievilcīgu vietu. Un varbūt, ka tā Eiropas naudiņa visai žigli attecēs...